Join the new world

Vēl vecvectēvi stāstīja nostāstus par 300 drosmīgiem karavīriem, kuri parādīja savu spēku, drosmi un patriotismu.
Tolaik eLatvijas ziemeļus no nordmongoļu ordām norobežoja Vidzemes kalnu grēdas, kurā strādīgie latviešu kalnrači ieguva dzelsrūdu, bet pakājē no tās tika liets dzelzs un iegūts tikai tolaik eLatvijā sastopamais damaskas tērauds.
Austrumos Latviju klāja neizejami purvi, kuros ganījās slavenās eLatvijas purva govis, kuru gaļu kāroja nogaršot ikviens tuvs un tāls ceļinieks. Neviens īsti nezināja, kas atradās aiz purviem, bet lēsa, ka tur mītot simtiem barbaru ciltis.
Latvijas dienvidus klāja nebeidzamas pļavas, kurās ganījās elatviešu galvenais iztikas avots - raibās zemgales govis, no kuru piena gatavotais siers bija izslavēts visā vecajā pasaulē. Zinātāji zināja stāstīt, ka bieži no dienvidiem ieklīda izsalkuši govju zagļi, bet tā kā govis bija daudz, neviens par to neuztraucās.
Elatvieši dzīvoja idillē, baudīdami Dieva radīto pasauli.
Taču pienāca 1117-tais, ļaunas vēstis, kas vēstīja, ka ir izveidota vispasaules vārguļu apvienība, kurā apvienojušies neglītie nordmongoļi, barbaru ciltis austrumos un govju zagļi dienvidos. Tolaik pār eLatviju valdīja valdniece Randa un viņas dēls Spars. Tajā rītā ziņneši viņiem atnesa bēdīgas ziņas, ka uzbrūkošās armijas izmēri mērāmi simtos tūkstošu karavīru un, ka būs vajadzīga palīdzība, lai nosargāto šo Dieva radīto paradīzi. Tika izsūtīti vēstnieki uz visām pasaules malām, daži pat devās uz Ēdeni, taču papildspēki varēja ierastie tikai pēc 7 dienām.
Randa gan pārāk nebēdāja, jo viņa zināja, ka Vidzemes kalnos ir tikai viena grēdas pārēja un būs vajadzīgs laiks līdz nordmongoļi atradīs ceļu līdz tai. Austrumu purvos barbaru armijas apmaldīsies un noslīks, bet no govju zagļiem neviens īpaši nebaidījās. Vissvarīgākais stratēģijas punkts bija nodrošināt, lai ienaidnieks netiek pāri Ziemeļu pārejai. Viņa pavēleja savam dēlam Sparam doties nodrošināt kārtību Dienvidu robežā, jo pret govju zagļiem pietika ar vienu pašu Sparu un viņa vadīto govju armiju. Bet ziemeļu pārēju sargāt tika izvēlēts Kurzemes Karalis Valis IV, viņa personīgā elitārā apsardze 300 kuršu sastāvā, papildus vēl 700 zemgaļi un 400 latgaļi.
Viss, kas bija vajadzīgs, bija noturēties 7 dienas, pirms ierodas papildspēki no tālās Prūsijas. Taču nakamais rīts nenāca ar patīkamām vēstīm. Kaut kādā veidā barbaru bataljoni bija izgājuši cauri purvam. Kā vēlāk atklājās, kāds elatvietis vārdā Aivo bija cēlies no barbariem. Viņu bērnībā purvā iemaldījušos, bija atradusi kāda Latgaļu sieviete un negribēdama atstāt vilkiem par barību, pieņēma un izaudzināja. Aivo labi pārzināja Latgales purvus un, nodevis savu māti, izveda barbarus cauri Latgalei.
Tikmēr dienvidos kāds elatviešu zoologs, kas gadiem nodarbojies ar piena ražības paaugstināšanu izmantojot mūziku, bija atklājis kādu meldiņu, kas liek govīm iemigt. Govju zagļu uzpirkts, zoologs Svoločš, bija iemidzinājis visu Spara govju armiju un kopā ar govju zagļiem uzbruka tam. Lai gan Spars turējās labi, taču liktenīgas bultas skarts viņš krita varoņa nāvē.
Tikmēr ziemeļos kāds ar daunismu slims jauneklis, ļaunu negribēdams, bija izvedis cauri kalnu takām nordmongoļu armiju līdz pašai Ziemeļu pārejai. Redz viņi teikuši, ka grib parunāties, bet līdz tam, kāpēc parunāties tiek sūtīti 5000 dzelzī kalti bruņinieki, viņš neaizdomājas.
Lai turpinātu tālāku uzbrukumu vispasaules vārguļu apvienībai vajadzēja apvienot spēkus un, lai savienotos govju zagļi, barbaru armijas un nordmongoļi, bija jāatrbrīvo Ziemeļu pāreja.
Valis un viņa armija tagad atradās kalnu pārejā, kuru no vienas puses bija ielenkušas Nordmongoļu ordas, bet no otras govju zagļi un barbaru neskaitāmā armija.
Sākās nežēlīga kauja. eLatvju karavīri krita viens pēc otra, bet katrs līdzi ņēma sev 10 pretiniekus. Pēc dienas kaujas bija palikuši tikai Valis un viņa 300 elitārie miesassargi. Taču nākamajā dienā kāds barbaru raidīts šķēps caurdūra Vaļa sirdi. Karavadonis bija kritis, bet viņa gars bija dzīvs. 300 kuršu karavīri atteicās pamest Vaļa līķi, tie nobloķēja abas pārejas malas un nākošās sešas dienas cīnījās pret simtkāršu pārspēku, līdz visi līdz pēdējam tika sašķaidīti nerimstošajā bultu lietū. Taču viņu iegūtais laiks bija pietiekams, lai ierastos papildspēki un sakautu vispasaules vārguļu apvienību.