Valis pret Fīreru

Day 1,110, 13:39 • Published in Latvia Latvia • by Janohito

Fīrers nebija apmierināts. Viņš ātrā solī, cik nu to ļāva platās repera bikses, staigāja no viena istabas gala uz otru. Viņa seja raustījās dusmās. Pie lielā ozolkoka galda atradās tikai tuvākie fīrera līdzgaitnieki - Betons, Zaķausis un Kontakts, kuram gan patika, ja pēc dzimuma maiņas operācijas viņu devē par Sniegbaltīti. Fīrers kliedza: "Kāpēc tie pretīgie Rāceņi vēl nav iznīcināti. Noslaucīti no zemes. Iemesti gāzenvāgenā. Es pieprasu rezultātus! Es jums uzticos. Bet rezultātu nav." Zaķausis atļāvās pārtraukt kārtējo Fīrera dusmu lēkmi. "Mēs jau strādājam pie Rāceņu iznīcināšanas. Varu jums apstiprināt, dārgo Fīrer, ka mēs ienīstam tos komunistiskos dārzeņus tikpat spēcīgi kā jūs." Šķiet, Zaķauša vārdi nedaudz nomierināja Fīreru. "Mums ir jāuzbrūk, jāsatriec pīšļos tās sarkanās saknes! Es pats vadīšu izšķirošo uzbrukumu. Nāvi dārzeņiem!". "Nāvi dārzeņiem!" korī izsaucās klātesošie.

Tajā pat laikā, Rāceņu centrālajā siltumnīcā turpinājās bezbēdīga dzīve. Jaunie Rāceņu biedri lieca muguru garajās rāceņu vagās, tādējādi godinot Lielrāceni. Savukārt Rāceņu elite gozējās saulītē. Vien Bumtease, saukts arī par Zelta Rāceni, smagi strādāja, uzturot plašo Rāceņa uzņēmumu tīklu. Janohito kaitināja savu piejaucēto lāci Mišu, ko bija atvedis līdzi kopš dienesta Krievijas elites "Fēniksa" vienībā. Novilcis vaļenku, viņš ar to sita lācim pa sānu, kamēr lācis slinki atgaiņājās no uzmācīgā saimnieka. Lācim bija bijusi smaga nakts, jo vakar vakarā viņš bija pamanījies izlakt veselu spaini svaigi dzītas rāceņa kandžas. Visvaldis Bargais sukāja savu biezo, kuplo bārdu un drūmi nolūkojās notiekošajā. Viņš nebūt nepriecājās par to, kas norisinājās Rāceņu centrālajā siltumnīcā. Rāceņi slīga greznībā. Pie tam, Rāceņu partijas popularitāte eLatvijas politikā arī bija sasniegusi visu laiku zemāko punktu. Jēzups von der Vucins gan saglabāja optimismu. "Viss būs labi, mēs vēl uzvarēsim!", viņš mēdza teikt. Bet ko gan citu, kā jau Lielrāceņa virspriesteris, viņš varēja teikt?

Protams, ik viens lasītājs nepacietībā tvīkst uzzināt, ko gan šajā laikā darīja pats diženais Valis?

Jāatzīst, ka Valis nebūt nelīdzinājās nākamajam eLatvijas politikas smagsvaram un domas gigantam. Viņš savas dienas pavadīja bezrūpīgā laiskumā un ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu eLatvijas iedzīvotāju. Darbs un treniņi aizpildīja topošā eLatvijas glābiņa ikdienu. Bet straujiem soļiem tuvojās brīdis, kas pilnībā mainīja Vaļa, eLatvijas un visas ePasaules dzīvi.

Fīrera trieciens

Fīrera drūmajā bunkurā valdīja pacilāta gaisotne. Visur rosījās trieciennieki. Pats Fīrers, būdams labā omā, vadīja priekšdarbus. Tuvojās izšķirošais brīdis. Lielā diena. Stunda X. Rāceņiem ir jāmirst! Un šoreiz Fīrers bija pārliecināts par panākumiem, jo kopā ar viņu bija elites poļu santehniķu vienības. To uzdevums bija pārraut Rāceņu siltumnīcas ūdenspiegādi, tādējādi laupot tiem iespēju izmantot rāceņu kaujas maģiju.

Lai nomierinātu nervus, Fīrers paņēma savu mīļāko dēli un devās pāris reize nobraukt pa "lielāko rampu Baltijā". Nedaudz gan traucēja platās bikses, bet Fīrers gadu gaitā bija iemanījies tīri veikli tikt galā ar tādām neērtībām. Pēc veiksmīga nobrauciena, viņš atgriezās darba kabinetā. Jāsaka, Fīrers nevērtēja lasīšanu diez ko augstu. Viņam vairāk patika iedzert kādu aliņu pie skeitparka vai arī salutēt, atdarinot diženajam vācu nācijas vadonim veltīto žestu. Tomēr bija grāmata, ko Fīrers vērtēja ļoti augstu - "Mein Kampf". Protams, pašā grāmatā bija par daudz lapaspušu, lai Fīrers pats to spētu izlasīt. Taču viņam patika skatīties uz grāmatas vāku. Gluži tāpat viņam patika visās nebūšanās vainot žīdus un slāvu untermenšus.

Fīrers plānoja pats vadīt triecienu. Nekas viņam nespētu sagādāt lielāku baudu kā Rāceņu noslaucīšana no zemes virsas. Tā nu viņš paņēma rokās savu svēto grāmatu un devās pie Betona, ar kuru kopā plānoja pārraudzīt uzbrukumu Rāceņu siltumnīcai. Zakjausim un transvestītam Sniegbaltītei tika uzticēts vadīt poļu santehniķu elites vienības.

Fīreram šķita, ka nekas vairs nespēs apturēt viņa āriski nordisko armiju. Viņa acis priecēja taisnās rindas ar melnās SS formās tērptajiem jaunajiem puišiem. Tiesa, kopēju iespaidu nedaudz gan bojāja poļu santehniķi, kuru zilās, netīrās bikses un lielākoties spalvainie, nosvīdušie torsi nebūt neatgādināja tēlus no Vāgnera operām. Bet Fīrers bija gatavs nest tādu upuri. Nāvi sarkanajiem dārzeņiem!




Kāda loma šajā episkajā sāgā būs eLatvijas dižgaram Valim? Vai Fīrera sapnis par dārzeņu iznīcību piepildīsies? Vai pie visa vainīgi ir slāvu untermenši un žīdi? Uz visiem šiem jautājumiem un pat vēl vairāk atbildes nākošajos episkās sāgas "Valis pret Fīreru" numuros.