Lāčplēsis

Day 2,913, 13:42 • Published in Latvia Latvia • by Telefons112
A. Pumpura eposs ''Lāčplēsis'' piedzīvojis rimeiku - radīta īpaša eRepublik versija.




Lāčplēsis (apgraizītā versija)


Lomās:
Lāčplēsis - Telefons112;
Laimdota - AliseLV;
Tumšais bruņenieks - Skazis;
Kangars - Jesus Allmighty;
Kaupa - draivis;
Diterichs - Andrejs1233;
Svētais tēvs - McDaunis;
Bruņenieki - valdošā kliķe.


I

Svētulis Jesus Allmighty atlaida nupat pēdējos ļaudis,
Kuri pie viņa bija nākuši padoma, palīga meklēt
Visādos trūkumos, dažādās nelabās miesīgās kaitēs.
Ņēma tad kukuļus, ziedus, ko dienā bij nesuši ļaudis,
Nolika visus tos kambarī, kopā pie agrākām lietām.
Kambarī stāvēja tīnes un lādes piekrautas mantām,
Dārgajām ādām, arī vēl zelta un sudraba naudām.
"Hm ... jā," ņurdēja svētulis, skatot šīs dažādas mantas,
"Tiešām aplam tas būtu, ja velns man viņajā naktī -
Bet, vai tik neesmu tomēr par dārgu atpircis savu
Dzīvību? Nagucepure noprasa briesmīgas lietas!
Taču neviens to nezinās, raganas neteiks pie savas
Pašas sodības - ļaudis pa vecam godinās mani,
Kā jau arvienu par svētnieku; viņu muļķībā pastāv
Labums mans, un tiešām tas manim vairāk ģeld nekā
Tauta, tēvzeme; negribu varonis būt tāds,
Kuram, cīnoties tautas un tēvzemes labumā, tomēr
Pašam ir lielākais grūtums, raizes un trūcība jācieš."
Runājot šādi, ietinies svārkos, staigāja Jesus Allmighty.

II

Turaidas pilī sēdēja lielajā mājā trīs vīri,
Nopietni sarunādamies. Divi no viņiem bij abi
Svētuļi, Jesus Allmighty un Andrejs1233, trešais bij slavenais draivis.
Glūnīgais Krievzemes priesteris bija drīzumā pratis
Kaislīgo virsaiti valdzināt savos mācības tīklos;
Sākumā stāstīja tas viņam daudz par Krievzemes dzīvi,
Gudrību, mākslu, tautas slaveniem varoņiem un par
Ticību patiesu, kura vienīgi mūžīgi svētu
Dara un apsola nomirstot dvēselei debesu priekus.
Tālāki stāstīja Andrejs1233 par svētajo tēvu McDauni.
Kurš ar valdošo kliķi kopā nospriedis visām
Tautām pasaulē arī šās ticības svētību pievest.
Andrejam1233 līdzēja Jesus Allmighty, - tātad draivis jau bija
Tik tālu dabūts, ka šaubīties sāka par vectēvu dieviem.
Tagad tas ziņoja atkal, ka esot iz Krievzemes kuģis
Atnācis; Krievzemes ļaudis vēloties nomesties šeitan
Un pie Daugavas Rīdziņu grīvā dibināt jaunu
Pilsētu, kura daudz labuma darīšot tirdzības ziņā
Visā Baltijā, ja vien draivis to vēlējot labprāt.
Lasīja vēstuli vēl no svētaja tēva McDauņa,
Ka tas apsveicot draivi un savu svētību viņam
Nosūtot, vēlēdams virsaitim viņu apmeklēt.
Turklāt Andrejs1233 teica, ka draivis varēšot pats tad
Savām acīm skatīties Krievzemes jaukumus un caur
McDauņa draudzību pelnīties godu un slavu.
draivim sacēlās kārība slavēto Krievzemi redzēt,
Juta ar ļoti godātu sevi no svētajā tēva;
Tādēļ tas solīja krieviem atļaut pilsētu uzcelt,
Apņēmās doties uz Krievzemi līdzi ar lielajo kuģi.
Andrejs1233 dzīrās to pavadīt, novest pie McDauņa.
Tajā dienā pēc veļu nakts gribēja doties tie ceļā.
Šķiroties solīja Jesus Allmighty tos gaidīt pie Rīdziņu grīvas.

III

McDaunis par Māras zemi
Novēlēja Baltiju;
Valdošajai kliķei, grēciniekiem
Visus grēkus atlaida,
Tos par Māras vietiniekiem
Baltijā še iecēla,
Lai tie turp ar kuģiem brauktu,
Karotu pret pagāniem.
Šodien savā Pēt'ra pilī
McDaunis tos pieņēma;
Cēla viņiem kara-vadus,
Deva līdzi bīskapus.
Beidzot viņam priekšā laida
Divus vīrus sevišķi,
Andreju1233 un draivi, abus
Nākušus no Baltijas.
McDaunis tiem laipni lāva
Bučot savas tupeles;
Īpaši ar draivi mīļi
Tas caur tulkiem runāja:
Vaicāja par viņa zemi
Un par ļaudīm Baltijā.
draivis apmulsis bij tiešām,
Redzēdams tos greznumus,
Kuri Pēt'ra pilī
Tam priekš acīm stādījās,
Vāji likās viņa dievi,
Viņa tēvu cienāmie,
Pret to dievu, kas še tautām
Piešķir tādu laimību.
Tādēļ tas ar neiespēja
Pretoties šai spožībai,
Apsolīja, mājās nākot,
Kristīties ar savējiem.
Valdošās kliķes kārtā cēla
McDaunis to žēlīgi,
Lika draivim kroni nēsāt
Ziemeļ'zvaigznes septiņas;
Deva viņam vēl daudz citas
Retas, dārgas dāvanas;
Darīja to pazīstamu
Valdošajai kliķei, bīskapiem,
Kuru pulkā tagad tika
Arī draivis pieskaitīts.
Un, no svētā tēva McDauņa
Dabūjuši svētību,
Devās visi līdz ar draivi
Atpakaļ uz Baltiju.

IV

Viss par velti būšot,
Kamēr Telefons112 Baltijā -
Valdošā kliķe nevarēšot
Vis šo zemi iekarot.
Jesus Allmighty teica, viņš jau desmit
Reizes esot sūtījis
Viņam ceļā milžus, jodus,
Bet tas maz ko līdzējis;
Telefons112 visus zemē kāvis,
Dzīvs no valgiem iznācis.
Ja tas tagad valdošo kliķi
it kā lakstus kapājot,
Tad šim gan maz bēdas būtot,
Ja to citi apstākļi
Nepiespiestu izturēties
Naidīgi pret varoni.
Pats šis nezinot, ko iesākt
Tālāki pret Telefonu112;
Varbūt viņa kalpu gari
Došot kādu padomu.
Andrejs1233 ja par labu ņemot
Viņa prasto dzīvokli,
Tad lai kādu laiku šeitan
Viņa mājā paliekot.
Naktī ieslēdzās nu Jesus Allmighty
Viens pats savā kambarī,
Pieteikdams, lai, ja ko dzirdot,
Andrejs1233 mierīgs paliekot.
Pusnakti nu cēlās viesul's,
Visa māja šķobījās,
Kambarī bij stenēšana,
Ņurdēšana dzirdama,
Tā ka Andrejam1233 aiz bailēm
Mati stāvu sacēlās;
Tas sev meta krustus priekšā,
Noskaitīja pātarus.
Naktis trīs bez gulēšanas
Jesus Allmighty šādi pūlējās,
Kamēr trešā rītā teica
Nopietni tas Andrejam1233:
"Nolādēta būs šī diena,
Noslēpumu atklājot;
Arī mēs kā nodevēji
Nolādēti paliksim.
Tomēr ļaunam būs jo projām
Darīt atkal ļaunumu.
Tādēļ, manas dabas biedri,
Klausies, ko tev stāstīšu:
Telefons112 ir no lāču mātes
Dziļā mežā piedzimis,
Kur tā tēvs, kāds dievu svētīts,
Vientulībā dzīvojis.
Tas no mātes lāču ausis
Un ar' spēku mantojis;
Ja nu kāds tam lāču ausis
Cīnīdamies nocirstu,
Lielais spēks tai pašā brīdi
Tad ar' viņu atstātu!
Tagad ej, es esmu galā,
Pateicības negribu."

V

Kādā dienā abi divi,
AliseLV ar Telefonu112,
Sēdēja pie galda pilī,
Runādami dažādi.
AliseLV jau kādu laiku
Likās it kā skumīga,
Nebija tik naigi jautra
Kā no pirmā sākuma.
Tagad viņa kādu bridi
Palika it domīga,
Tad ar kustinošu balsi
Šādi runāt iesāka:
"Telefon112, mans mīļais, saki,
Ko gan tas lai nozīmē:
Dažu reizi nenovilši
Skumjas mani grūtina,
It kā bailes sirdi pārņem,
Lai gan pati nezinu
Iemesla, par ko tā notiek.
Es jau esmu laimīga,
Ak, tik laimīga, ka baidos,
Vai tik kaut kas nenotiks,
Kas var traucēt mūsu laimi,
Mūsu dzīvi izpostīt."
Kamēr Telefons112 nepaspēja
Laipni viņu mierināt,
Vārtu sargs tam ziņu deva,
Ka aiz vārtiem jātnieki
Saucot, lai tos iekšā laižot,
Esot labi draugi šie.
Telefons112 skatījās caur logu, -
Tur pie vārtiem stāvēja
Valdošā kliķe,
Viņu pulkā draivis ar.
Telefons112, zināms, nekavējās,
Lika vārtus attaisīt,
Saņēma tos it kā viesus
Visa goda cienīgus.
draivis viņam pavēstīja,
Nākot šie no bīskapa,
Par šīs zemes mieru runāt,
Noslēgt labu draudzību.
Telefons112 jau bez vajadzības
Nemeklēja karu vest,
Tādēļ tas ar labu prātu
draivja runās ielaidās.
Vairāk dienas svešinieki
Nodzīvoja Lielvārdē, -
Telefons112 viņus pacienīja,
Cik vien labi iespēja;
Izrīkoja dažas veiksmas,
Kara ciņus uzveda.
Tomēr AliseLV šīs dienās
Ļoti nemierīga bij,
Viņa nevarēja ieciest Skazi
Lai gan viņš ar glaimiem vārdiem
Pieglaudījās AliseiLV.
Kādu reizi, kad tie atkal
Kara cīņus darīja
Un bij citus uzvarējis
Drīzi Skazis,
Tas pie Telefona112 ar gāja,
Izsauca to cīkstēties.
Telefons112 viņu atraidīja,
Labā prātā jokodams.
Par to šis it dusmīgs likās,
Atbildēja izsmiedams:
Laikam tikai nieki esot
Viņa lielā spēcība
Un, ko par šo agrāk dzirdēj's,
Būšot tikai lielība.
Telefons112 tagad nekavējās,
Viņam priekšā nostājās,
Un ar zobeniem jo smagiem
Abi sāka karoties;
Telefons112 tikai atgainījās,
Vēl ar to kā jokodams;
Bet šis ļoti lielu spēku,
Izmanību rādīja,
Kamēr Telefonam112 uz reizi
Vienu ausi nocirta.
Telefons112, par to dusmīgs ticis,
Deva tādu cirtienu,
Ka tam visas bruņas pušu
Pārcirta ar zobenu.
Asins sāka tecēt laukā,
Bet ar zobens salūza.
Skazis, to ievērojis,
Cirta otru cirtienu
Un tam atkal otru ausi
Trāpīdams tas nocirta.
Nu vairs dusmām nebij gala,
Telefons112 viņu sagrāba,
Sāka tie nu abi lauzties,
Tā ka zeme līgojās.
Trīs reiz Telefons112 cēla augšām
Skazi smagajo,
Trīs reiz pats tas streipuļoja,
Skazim speroties.
Klātbūdamie kara viri
Nobāluši skatījās, -
No šī skata viņu kājas
Bij kā zemē iemietas.
Lauzdamies tie tuvu bija
Stāvam krastam nākuši;
Telefons112 beidzot Skazi
Gāza dziļā nolejā,
Bet šis krizdams smagām bruņām
Norāva to līdz ar sev' -
Ūdens blākšķiens norībēja,
Viļņi augstu šļakstēja,
Un šie abi karotāji
Pazuda tur dziļumā!
Bet par laimi Telefons112 bija lielisks peldētājs,
Ātri vien viņš krastā tika,
Un ar AlisiLV skūpstā vienojās!
Arī latvju tauta glābta bija -
Demokrātija atjaunota!

Epilogs

Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad Telefons112 savu naidnieku,
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā, -
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!