Join the new world

Gatavojoties nomest savu cilvēka ādu un pieņemt lāča veidolu, Red Fox vēl pēdējo reizi pameta aci uz pils pusi. Lai gan jau bija satumsis, viņš tomēr spēja saskatīt visas viņam tik mīļās un sirdij tuvās pils detaļas. Milzīgais bronzas bareljefs, kurā Red Fox bija attēlots profilā, joprojām karājās, iekārts biezās, tumšās ķēdēs, virs pils ieejas. 4 metru augstā Red Fox statuja, izgatavota no melnā granīta, bargi noraudzījās pāri pils pagalmam. Šo pašu statuju, kā vēstīja vienīgā oficiālā Red Fox valdīšanas laikā iznākošā avīze "El Senor Presidente", "Pēc plašas spontānas darbaļaužu demonstrācijas, tautas tēvs un imperators Red Fox žēlsirdīgi, savā nebeidzamajā gudrībā, pieņēma tautas masu izvirzīto priekšlikumu - par godu Zemgales atbrīvošanai uzstādīt mūsu vadonim Red Fox statuju, kas pasvītrotu viņa lomu plašajā strādnieku-zemnieku kustībā pret somistiskajiem somu okupantiem". Ar skumjām acīs Red Fox vēroja šos izcilos redfoxistiskās (kā viņam pašam patika to dēvēt) arhitektūras šedevrus. Viņš lieliski apzinājās, ka nodevīgie neģēļi Nameisis un Kurzemes Karalis Kristaps nemūžam nepaturēs pašā valsts centrā šos nepārspējamos šedevrus un kultūras pieminekļus.

Armija dodas ceļā

Notrausis asaru no tēraudpelēkās acs kaktiņa, Red Fox beidzot pieņēma lāča veidolu. Aivvv un pils kalējs palīdzēja ar ādas siksnām sastiprināt speciāli pielāgotas bruņas lācim. Red Fox piecēlās uz pakaļķepām un deva pavēli - atvērt vārtus. Paskatoties uz vīriem aiz muguras, viņš redzēja apņēmību viņu sejās. Aivvv seja šķita kā akmenī cirsta, savukārt Janohito acīmredzami nervozēja.

Nakts šķita ideāli piemērota, lai salīdzinoši nelielā, 300 vīru lielā Red Fox vienība spētu izlauzties un izbēgt no Nameja un Kurzemes Karaļa Kristapa karapūļiem. Debesis bija apmākušās un tumšas kā melns moris, neviens mēnesstars neizlauzās caur biezajiem, drūmajiem mākoņiem. Vienīgās raizes radīja lietus iespējamība. Lai gan lietus traucētu redzamībai un tādējādi varētu sekmēt izlaušanos, tomēr tas padarītu kaujaslauku grūti izbrienamā dumbrājā. Smagi bruņotajiem Red Fox vīriem nāktos smagi nopūlēties, lai virzītos uz priekšu caur tik staignu lauku.

Pēc vārtu atvēršanas, sāka krist pirmās lietus lāses. Red Fox saprata - ir jāpasteidzas. Viņš ātri nometās uz visām četrām spēcīgajām ķepām un metās uz priekšu. Pārējie vīri lēnākā solī sekoja. Priekšgalā maršēja Aivvv, pilnā bruņutērpā un ar milzīgu āvu rokās un Janohito, kura bruņas bija nedaudz vieglākas, tomēr ar grezniem zelta rotājumiem uz krūšu bruņām. Rokās viņam bija Damaskas tērauda zobens ar bagātīgi rotātu spalu, vairogs bija jauns, tikko izveidots no priedes koka un apvilkts ar ādu. Uz tā rotājās Fēniks, kalts no tīra zelta.

Red Fox dodas uz priekšu

Paskrējis metrus 40 uz priekšu, Red Fox apstājās. Paslējies uz pakaļķepām, viņš spēcīgi ievilka nāsīs gaisu. Uzreiz viņš sajuta simtiem dažādu smaržu. No aizmugures Red Fox uzreiz sajuta vīrišķīgo Aivvv sviedru aromātu. Mežā klejoja vilku bars. No pils puses viņš sajuta bišu dravas vilinošo aromātu. Visi instinkti viņam uzreiz lika doties uz to pusi, domās Red Fox jau sajuta zeltainu, brīnumjauki smaržojošu medus straumīti tekam viņa platajā rīklē. Medus lipa pie platā, spalvainā purna, tomēr garā, lokanā lāča mēle ātri vien darīja purnu atkal tīru. Taču Red Fox bija spēcīgāks, viņš pārtrauca savu fantāziju un nepadevās lāča primitīvajām dziņām.

Ieelpojot gaisu vēlreiz, viņš sajuta priekšā naidnieku. To smaržas viņš nepazina. Tomēr viņš sajuta daudz vīrus, divi no tiem bija netālu, atrāvušies no pārējiem. Red Fox saprata, ka tie ir izlūki, kas spiegoja pēc ienaidnieka tuvu un tālumā. Viņi bija ātri vien jānokauj, citādāk tie atklātu Red Fox vīru virzību. Arī lietus pieņēmās spēkā, taču Red Fox pašam tas nekādi netraucēja. Daži lielāki lēcieni un viņš jau spēja tos saskatīt cauri lietus sidraba šķidrautam.

Izlūki bija bruņoti stopiem, pie jostas tiem karājās paprāvis duncis, taču viņi atradās patālu viens no otra. To vajadzēja izmantot. Ar pāris kustībām Red Fox jau bija vienam no viņiem aiz muguras. Sargam nebija nekādu cerību. Spēcīgs ķepas trieciens pa muguru notrieca to zemē. Pirms vēl viņš paspēja atjēgties, asie lāča ilkņi jau pāršķēla viņa rīkli. Lipīgu, tumši sārtu asiņu strūkla šļācās plašajā Red Fox rīklē. Viņa dzīvnieciskie instinkti gavilēja - medījums. Tie lika turpināt lakt asinis un ķerties pie mīkstās pavēderes. Tomēr jau atkal Red Fox bija spēcīgāks pār instinktu. Otrais sargs bija turpat netālu un varēja pamanīt sava biedra pēkšņo pazušanu.

Tādēļ Red Fox atrāvās no pirmā izlūka. Otrais, par laimi, nebija pamanījis notikušo. Arī viņam nebija ne mazāko cerību pret Red Foxu. Varenās ķepas trieciens pa sejas labo pusi pārrāva izlūka dzīvības pavedienu. Šoreiz Red Fox vairs neuzdrošinājās nogaršot sarga asinis, viņš baidījās, ka dzīvnieciskā krievu druīda puse var gūt virsroku.

Uzvara vai nāve!

Pēc izlūku nonāvēšanas, Red Fox atgriezās pie savējiem vīriem. Tie nebija diez ko tālu tikuši, jo, kā jau bija prognozēts, lietus vērta lauku starp naidnieku nometni un pili īstā staignā dumbrājā. Vīru dzelzī kaltie zābaki stiga dubļos. Tomēr lēnā garā viņi virzījās uz priekšu. Līdz ienaidnieku nometnei palika vien kādi 100 soļi.

Pēkšņi Red Fox apstājās. Vilna uz skausta viņam sacēlās stāvus. Kaut kas nebija kā nākas. Visi viņa instinkti lika viņam piesargāties. Un tad viņš to izdzirdēja. Skaļi ieskanējās kaujas rags. Tā spalgais kliedziens noteikti pamodināja visu naidnieka nometni. Atkāpties vairs nebija kur. Uzvara vai nāve.