Ķīniešu šaha partija

Day 1,358, 08:37 • Published in Latvia Latvia • by Lorencs

Sveiki, tautieši!

Kad es publicēju interviju ar Igaunijas prezidentu, tad komentāros pāris spēlētāji ne visai glaimojoši izteicās par mūsu ziemeļu kaimiņiem. Pirms tam lietuviešu uzbrukums Kaļiņingradai izsauca līdzīgas replikas. Protams, nav runa par kaut kādām nopietnām pretenzijām, bet gan drīzāk par aizkulišu noskaņojumu.

Ironija šeit slēpjas tajā, ka šobrīd mums būtu jābūt klusiem kā pelītēm, lai alianses sabiedrotie neizdomātu mūs izbarot krievu lāčiem vai ķīniešu tīģerim. Kāpēc tā? Tāpēc, ka principā vairāk vai mazāk mēs esam tie, kas ļāva ķīniešiem apdraudēt Baltijas reģionu. Šobrīd, kad publicēju šo rakstu, Ķīna karo par Maskavas reģionu, kas jau robežojas gan ar Latvijas, gan ar Igaunijas reģioniem. Līdz ar to, ja ķīniešiem tā labpatiks, Baltija var nonākt absolūtā okupācijā pat ļoti īsā laika sprīdī.

Vēl salīdzinoši nesen mums bija konflikts ar serbiem, jo viņi vēlējās sev iegūt Maskavas reģionu, lai varētu doties uz austrumiem. Par Maskavu tika panākta vienošanās, ka mēs atdodam reģionu viņiem, bet pretī iegūstam iespēju iekarot Maskavu un citus reģionus uz austrumiem, kurus zaudēs serbi, jo viņu mērķis nebija paturēt krievu teritorijas, bet gan iegūt placdarmu Āzijas austrumu daļā. Turkus, kas arī piedalījās kampaņā pret krieviem, nomainīja lietuvieši, kas arī spēja aizsisties stipri tālu uz austrumiem. Rezultātā vienā brīdī Krievija pat pazuda no kartes.

Pēc tam serbi pazuda no Āzijas, bet vēlāk arī lietuvieši tika atspiesti. Krievija sāka atgūties. Apmēram pirms 10 dienām, kad mums atkal parādījās robežas ar krieviem, pun1sher kongresā palaida balsojumu par NE pieteikšanu. Ar 32 balsīm pret 6 likumprojekts tika pieņemts. Mūsu karaspēks beidzot iemaršēja Maskavā.

Straujiem soļiem mēs devāmies Sibīrijas virzienā. Apskatot kara gaitu redzams, ka jau tobrīd mēs pirmo reizi ieguvām robežu ar ķīniešiem, kad iekarojām Rietumsibīriju (Western Siberia), tomēr toreiz viņi neizrādīja interesi par mūsu klātbūtni savā tuvumā. Paralēli Baltkrievijā sākās nemieri, kuru rezultātā viņiem izdevās atgūt vairākus reģionus, bet vēlāk pat visu valsti. Pa vidu Latvijas okupētajos krievu reģionos notikās RW kaujas. Krievija šajā periodā labprātāk tiešā karā atdeva reģionus, lai pēc brīža atgūtu tos caur RW.

Un tad, apmēram pirms nedēļas, spēles administrācija ieviesa izmaiņas attiecība uz RW rīkošanu, kas pamatīgi satricināja pasauli. Par to, kurš uzsāka RW Vjatkā, es labāk paklusēšu. Īsumā mēs atkal atguvām iniciatīvu šajā periodā un jau otro reizi iebrukām Rietumsibrījas reģionā, kuram ir robeža ar Ķīnu. Kādu vienu vai divas dienas vēlāk Zviedrija, kas bija tikko iekarojusi pēdējos Norvēģijas reģionus, izlēma iebrukt Krievijā. Ofensīva tika vērsta pret Ziemeļkrievijas reģionu, kas noslēdzās ar zviedru uzvaru.

Te varam izdarīt vēsturisku atkāpi. Iepriekšējo reizi, kad zviedri iebruka Krievijā, viņi steidzās palīgā Baltijas valstīm. Toreiz viss beidzās ar pamatīgu blamāžu, jo Ķīnas rokās atradās iepriekšminētā Rietumsibīrija. Joks sastāv tajā, ka šim reģionam ir jūras robeža ar Ziemeļkrievijas reģionu, respektīvi, kartē robeža nav redzama, bet ielūkojoties reģiona profilā mēs to tur atradīsim. Toreiz Krievi pacēla RW Ļeņingradā, lai veikli ievilinātu zviedrus lamatās Ziemeķrievijā. Šoreiz, cik var spriest pēc pieejamās informācijas, zviedri nemaz nesteidzās kādam palīdzēt, bet vienkārši vēlējās pamaršēt pa Krievijas ārēm.

Principā zviedru ienākšana radīja nopietnas bažas krievos, jo ABC un vēl zviedru uzbrukums varētu atkal radīt pamatīgas problēmas viņu esībai uz kartes, tomēr krievi nav izteikušies, ka būtu uzsākuši šifrēt viltīgu plānu. Drīzāk jau Ķīnas iesaistīšanās bija saistīta ar jaunajām misijām (nogalināt 1000 pretiniekus NE karā), kur bija nepieciešams salīdzinoši vājš NE. Līdz ar to viņu kongresā tika palaists NE pret Latviju, jo ar mums bija robeža. Un te jau sāka svilt arī zviedriem (iepriekšminētā Rietumsibīrijas robeža ar zviedru okupēto Ziemeļkrieviju). Un tālāk viss norisinājās kā paredzēts, jo NE pret Latviju tika pieņemts, uzbrukums beidzās ar Rietumsibīrijas iekarošanu. Robeža ar Latviju zuda un tāpēc kongresā parādījās jauns NE likumprojekts, kas nu jau bija pret Zviedriju. Redzot briesmas, pēc zviedru iniciatīvas tika uzsākts veiksmīgs RW Norvēģijas reģionā, kas ļāva iegūt starpreģionu un izvairīties no jebkādiem ķīniešu iebrukuma draudiem.

Problēma gan radās tādā ziņā, ka zviedri bija iekarojuši arī Ļeņingradas reģionu, kas ķīniešu iebrukuma gadījumā radītu robežu ar Igaunijas okupētu reģionu Somijā. Tādējādi Ķīna varētu iebrukt Baltijā. Ļeņingradas apgabalā vakar tika pacelts RW, lai arī izveidotu robežu, kurā nemiernieku puse tiešām visdrīzāk uzvarēs. Tomēr patiesībā šim RW jau vairs nav nozīmes, jo krievi palaida Zviedriju arī Maskavā. Pēc tam Ķīna uzsāka uzbrukumu pret Zviedru okupēto Maskavas reģionu, kas visdrīzāk beigsies ar tās uzvaru. Līdz ar to tā iegūs robežu gan ar mums, gan ar Igauniju.



Šeit tad mēs varētu nedaudz paanalizēt Latvijas darbības.

Mēs faktiski visu laiku devāmies virzienā uz austrumiem. Uzreiz atgādināšu, ka ar serbiem bija vienošanās, tomēr vēlāk, kad mūsu puse ar viņiem kontaktējās, viņi nelikās ne zinis par šo faktu. Droši vien tāpēc, ka viņi jau kādu laiciņu vienkārši neatradās šajā reģionā. Diez gan zīmīgs ir fakts, ka kaujās uz austrumiem mēs pa lielam visu laiku uzvarējām, kamēr vienīgais mēģinājums doties virzienā uz dienvidiem saņēma prettriecienu un mēs palikām sausās bez neviena kroņa. Krievu taktika bija atgūt zaudēto ar RW palīdzību, tomēr tendence dzīt mūs uz Ķīnas pusi nedrīkstēja mums ļaut iesnausties, jo jaunās misijas bija lielisks iemesls uzsākt agresiju otrajā reizē, kad mēs sasniedzām viņu robežu. Kā jau minēju, alternatīva bija karš uz dienvidiem.

Nepatīkams ir tas fakts, ka zviedri tiešām mēģināja risināt problēmu. Redzot, ka Ķīna varētu iesaistīties, Zviedrijas prezidents vispirms sazinājās ar ABC vadītāju, ar kuru pārrunāja situāciju. Pēc tam tika sasaukta īpaša apspriede, kur piedalījās Zviedrija, ONE un ABC pārstāvji. Ja var ticēt Zviedrijas kara ministram, tad no Latvijas apspriedē neviena pārstāvja nebija, lai arī viņi bija aicināti. Es saprotu, ka prezidents ne vienmēr var būt visu laiku pie kompja tiešsaistē, bet valsti šādās apspriedēs var pārstāvēt gan ārlietu ministrs, gan kara ministrs. Ja tā tik tiešām bija, kā tiek klāstīts presē, tad zviedru pārmetumus es visnotaļ saprotu. Un nebija viss tā, ka viņi rūpējās tikai par savu drošību, jo pēc apspriedes, lai arī neveiksmīgi, tomēr tika pacelts RW Ziemeļkrievijā, lai neļautu ķīniešiem pārmesties uz turieni.

Vienīgais, ko varu teikt par attaisnojumu, ir tas, ka Zviedrijai veicot patstāvīgu iebrukumu Krievijā bija jārēķinās ar riskiem. Ja reiz iepriekšējā reizē pat tāds grands kā Serbija izgāzās un ļāva ķīniešiem iebrukt Skandināvijā, tad arī Latvijas uzkāpšanu uz šī paša grābekļa varēja paredzēt. Protams, paliek jautājums – vai mums nebūtu bijis labāk iegūt mācību no serbu kļūdām nekā no savām?

Rakstā tikai garāmejot pieskāros tam, ka visu šo laiku mēs karojām ar baltkrieviem, respektīvi, mums bija karš divās frontēs. Turklāt Krievijā mūsu uzvaras tika gūtas ar krietnu palīdzību no sabiedrotajiem. Varbūt bez stumšanas mēs nebūtu nokļuvuši tik tālu?

Galā sanāca visai apjomīgs raksts. Diemžēl visas tajā minētās ziņās man tāpat neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus, kurš tad īsti ir vainīgs, jo paralēli norisinājās dažādi notikumi un bija virkne faktoru, kuru ietekmi pirmajā brīdī nemaz nevarēja paredzēt. Tomēr uzskatu, ka sava daļa vainas ir jāuzņemas arī mums! Šobrīd atliek vien cerēt, ka ķīniešiem nav īpaši nopietnas ieceres apmesties mūsu pusē uz dzīvi.

/Ar cieņu, Lorencs.