Join the new world

Sveikiņi, sen nebiju jums neko informatīvu uzrakstījis. Visu informatīvo jau raksta citās avīzēs, bet nu esmu atradis vienu lietu, par kuru visas pārējās avīzes klusē. Par MANI!

Pēdējā reize, kad es rakstīju kaut ko par sevi bija pēc manas aiziešanas no iepriekšiepriekšējā kongresa. Tad vēl uzrakstīju informāciju par to, ko vajadzētu zināt topošajiem kongresmeņiem. Un tad es arī nozudu no "lielās skatuves". Ak jā, jūs vēl droši vien atceraties manu rakstu par to, ka pārdodu savas firmas. Jā, es viņas pārdevu, ja jūs man to jautājat, bet par to vēlāk. Sāksim ar to, kur esmu pabijis. Pametis savas politiķa gaitas nospriedu savas gandrīz neierobežotās iespējas izmantot militārajā jomā un pārcelties uz kādu eksotiskāku valsti, kur notiek aktīva kara darbība. Manās acīs kā pirmā iekrita eRepublikas visu sapņu un iespēju zeme - Indonēzijā. Tur sāku strādāt savā Q2 ieroču uzņēmumā. Doma bija saražot sev nepieciešamos ieročus, bet bija viena problēma. Problēma bija tos no sevis nopirkt! Gandrīz vienmēr patrāpījās kāds, kurš tos nopirka pirmais, tāpēc metu mieru šai domai. Tā vietā uztaisīju divas organizācijas ieroču ražošanas lielvalstīs - Rumānijā un Polijā. No turienes tad arī līdz šim brīdim iegādājos visu savu militāro aprīkojumu. Tā nu tur vairākas nedēļas dzīvoju pilnīgā svētlaimē, bet kā jau zinām (ja lasām pasakas), svētlaimei vienmēr pienāk gals. Un nē, man neaptrūkās naudas. Aptrūkās karš! Iedomājieties, Indonēzija bez kara veselas divas dienas. Kaut kas neticams, ne? Negribēju zaudēt dienu bez karošanas, devos uz citu lielvalsti - Ungāriju. Tur nodzīvoju un nokaroju veselas 3 dienas, līdz pārcēlos atpakaļ uz Indonēziju. Tajā momentā bija sācies Grieķijas un Turcijas karš, tā kā Indonēzijā todien militārajiem spēkiem bija iedota "brīvdiena", sadomāju aizbraukt un nokarot grieķu pusē. Sacīts, darīts! Bija sanācis tā, ka visiem labi zināmais Visvaldis Bargais, ar tajā pašā dienā bija sadomājis tajā karā piedalīties, bet tikai pretējā pusē. Viņš cīnījās Turcijas pusē (tas jau tā kā otrajā pasaules karā, kad latvieši viens pret otru karoja divu dažādu valstu armijās). Bet arī šis karš nebija mūžīgs un nācās atgriezties Indonēzijā. Lēnām man sāka piegriezties šī te vienveidība un PEACE aliances dominance eRepublikā. Sāku meklēt jaunu izaicinājumu. Tā nu sanāca, ka šis laiks sakrita ar lielo kauju beigām Ziemeļamerikas frontē. Tad man uzreiz tapa skaidrs, ka vajadzētu doties meklēt laimi "dīķa" otrā krastā. Sākumā nevarēju izšķirties uz kuru no abām iekarotajām lielvalstīm - ASV vai Kanādu doties. Tā kā Kanāda bija sākusi nupat kā atgūties no sakāves, jutu, ka Kanāda būs īstā zeme maniem turpmākajiem piedzīvojumiem. Tā arī notika un pametu mājīgās PEACE zemes, lai nostātos pretinieku pusē. Ā, man jums jāpastāsta sava dziļā doma, kāpēc es pārcēlos uz valsti, kas karo pret PEACE. Mana doma ir tāda, ka PEACE ir pietiekami ilgi jau dominējuši eRepublikā, kas tagad traucē veidoties jauniem politiskiem un militāriem apvienojumiem. Teiksim, kaut vai tā pati Indonēzija, viņiem jau tā savi cilvēku resursi ir pietiekami lieli, bet nē, sabrauc vēl tur visādi viesstrādnieki un tad vispār bezcerīgi viņiem kaut ko iesākt. Šobrīd arī Latvija ir kļuvusi par militāri diez gan nozīmīgu valsti, bet mums stāv viena siena priekšā, lai mēs kaut ko varētu iesākt - PEACE. Kaut arī mēs paši esam PEACE, mums tas dod tik to labumu, ka pārējie PEACE biedri mums neuzbruks. Bet nu mēs varam kļūt par tiem, kas uzbrūk, nevis tiem, ko vajag aizstāvēt. Tātad, es cīnos pret PEACE, cerībā, ka tā izjuks un veidosies jaunas aliances, kur Latvija spēs spēlēt nozīmīgas lomas. Ceru, ka jūs sapratāt? Ideja kā māja, ne? Tātad, pie kā es paliku. Ak, jā - Kanāda. Sāku stādāt Kanādas Q1 ieroču ražotnē. Pie tam, mans militārais spēks auga nevis dienām, bet gan stundām, es pilnīgi varēju sajust jā asins manos muskuļu kapilāros sāk ritēt ar vien straujāk un straujāk, muskuļi sāk piebriest. Mans ķermenis strauji sāka pieņemt citas aprises. Manis nodarīto sāpju līmenis vairs nebija 30-40, bet tagad es jau spēju pat iesist tā, ka pretinieks uz stundu atslēdzas. Redzamās asins jūras mani vēl vairāk uzbudināja un es kā traks sāku nodarboties enerģijas dzērienu pirkšanu un lietošanu. Tā es būtu to darījis vēl šodien, ja ne kāds notikums iekš reālās dzīves, kura dēļ iesāku mācīties spāņu valodu. Un kur gan vēl labāk var apgūt valodu, ja ne tās dzimtenē. Pareizi, es devos uz Kubu, nē bet Spāniju. Nu jau ceturto dienu dzīvoju šeit, bet jau reizi mani paspēja atlaist no darba. Uz šo brīdi esmu piedalījies 317 kaujās, kas salīdzinoši nemaz nav tik daudz, plus, ja vēl ņem vērā, ka es tik no jūlija sākuma esmu šeit iesaistījies. Neskatoties uz to, esmu nodarījis 14632 sāpju vienības (iesaku sāpju mērvienību nosaukt par samurajiem). Tātad, esmu nodarījis 14632 samuraju lielas sāpes. Šeit jāņem vērā, ka mans spēka līmenis (šeit ar mērvienība vēl ir brīva, varat pieteikties) ir nieka 6.72 vienības. Vēl kāds laiciņš un būšu panācis te visus vietējos papas. Ak jā, ja nu kādam interesē, tad pārsvarā es situ ar Q2 un Q3 ieročiem, bet ir patrāpījušies arī Q4 un Q5, bet tie tādi gadījumi tikai (vienreiz uz akciju bija, paņēmu!) Vispār jau vienkāršāk man bija iedot linku uz savu profilu (nebaidieties, spiediet droši, es nekožu!), lai jūs paši varat apskatīties. Tātad, teicu, ka pastāstīšu par to kā pārdevu uzņēmumus. Vispār jau tur nav daudz ko stāstīt, pārdevu viņus un viss. Nopirku Q5 māju, lai vēl papildus kādam katru dienu varētu nodarīt pāri. Tagad domāju, ko iesākt ar tiem 317 zelta stieņiem, kas man glabājas makā. Varbūt atvērt vienu Q5 uzņēmumu? Par tiem gan man nav nekādas sajēgas, vai viņi ir tā vērti. Varbūt kādam ir kāds labāks ieteikums? Un nobeigumam gribu palielīties, ja kāds nepamanīja, tad man ir deviņas society builder medaļas! 😉