Join the new world

Rolis

Rolim šī bija kārtējā skolasdiena, kas ne ar ko neatšķīrās no citām. Šodien gan bija krievu valodas stunda, taču tajā Rolis, kā jau ierasts, demonstrēja savu nostāju pret okupāciju un latvju zemes kolonizāciju, ko noziedzīgais, prettiesiskais sarkanais režīms bija veicis nesenā pagātnē. Tātad - stundā gulēja savā ierastajā, pēdējā solā. Bet nu skolā stundas bija beigušās un Rolis, uzmaucis pāri galvai jakas kapuci, lēnā solī devās uz māju pusi. Tur viņu jau gaidīja skeits, kuru, kā Rolim pašam patika uzskatīt, viņš pārvaldīja kā īsts virtuozs. Plānu šai dienai viņam nebija, vien, kā jau ierasts, paņemt skeitu, veikalā nopirkt pāris aliņus un doties uz tā paša veikala stāvvietu, kurā tad nu varēs ar pacaniem bazarēt par dzīvi un laiski veikt trikus. Rolis pat nenojauta, ka liktenim bija pavisam citi plāni.

Vienlaicīgi ar Roļa kluso ikdienu, tālu, kādā austrumu zemē, pazemes bunkurā norisinājās apspriede, kurai bija lemts uz visiem laikiem mainīt eLatviju.

Rāceņi

Bunkura centrālās telpas pelēkās, grubuļainās betona sienas apgaismoja spilgta spuldze, kas karājās tieši virs lielā, apaļā apspriežu galda. Tā lakotā virsma spožajā gaismā zaigoja sārtos toņos. Pašā galda vidū zeltaini laistījās sakrustoti sirpis un āmurs, bet virs tiem - iesarkans Rācenis.
Lai gan galds bija patukšs, tomēr paprāvu daļu no tā aizņēma eLatvijas karte, pār kuru bija noliekušās trīs personas. Centrā atradās pagara auguma vīrs, ar izteikti līku un garu degunu. Lai gan pēc sejas viņš atgādināja inteliģentu cilvēku, tomēr vaibstos varēja samanīt nežēlību. Virslūpu rotāja kuplas, rudas ūsas. Skaidri varēja just, ka šis vīrs ir radis komandēt. Pa labi no viņa stāvēja neliela auguma, varētu pat teikt korpulents, kungs, kura degunu rotāja pensneja. Tomēr cietās, tēraudpelēkās acis neļāva viņā saskatīt labsirdīgu maiznieku vai klusu pasniedzēju. Viņš atgādināja cilvēku, kas bērnībā spīdzinājis mazus lopiņus, bet tagad nododas dažādām izvirtībām. Kreisajā pusē, nedaudz ieliecies, lai labāk saredzētu karti, stāvēja trešais biedrs - vidēja auguma cilvēks baltajā ārsta ķitelī. Viņa brūnās, nelielās ačeles nepārtraukti šaudījās, pa pustukšo telpu, atstādamas nemierīgu un neuzticamu iespaidu.

Pirmais klusumu pārtrauca garais vīrs centrā:
"Biedri Speedking, kā okupācijas un apspiešanas tautas komisārs, kā norit sagatavošanās eLatvijas okupācijai? Cik gatavas ir bruņoto rāceņu ordas?"
"Dārgo biedri Jezup", atsaucās korpulentais kungs, nervozi sakārtodams pensneju, "viss ir absolūtā kārtībā, mēs esam gatavi kuru katru brīdi šķērsot eLatvijas robežu. Ļaujiet gan man paust bažas par mūsu plāna sekmīgu iznākumu. Nedomāju, ka eLatvijā atradīsies Rāceniski noskaņoti cilvēki. Ja nepārliecināsim tautu, tad mūsu plāns var ciest neveiksmi. Protams, es pat nedomāju apšaubīt jūsu, pirmā Rāceņa ģeniālo plānu, es tikai paužu bažas par to, ka šo plānu varētu sabotēt kontrrevolucionāri un antirāceniski elementi."
"To mēs atstāsim biedra Bumtease ziņā", noteica Jezups, smīnēdams savās kuplajās ūsās.
Cilvēks ārsta ķitelī, pavadīdams sacīto ar plašu žestikulāciju, atbildēja: "Jā, hehehehe, mēs indīgo vielu un veselības apdraudēšanas tautas komisariātā, jau esam faktiski atrisinājuši šo nelielo problēmu." Bumtease labpatikā piemiedza savas acis, varēja skaidri noprast, ka runāt par savu tautas komisāriātu viņam sagādā lielu baudu
"Esam izstrādājuši līdzekli, ko atļaušos saukt par "Rācenizētāju" hehehehe. Ar to mēs pārrāceniskosim eLatvijas eliti un pārējā tauta ir tikai aitu bars, tie sekos. Drīz visa eLatvija būs Rāceniska. Ra Ra Ra!"
Šim sauklim pievienojās ar Jēzups un Speedkings. Telpā atskanēja trīsbalsīgs "Ra Ra Ra!"

Šajā mirklī telpā ienāca vēl divas personas. Tie bija - Izvešanas un spīdzināšanas tautas komisārs Janohito, kura līkais deguns un viegli cirtojošies mati kā arī lišķīga sejas izteiksme uzreiz atklāja tā tautību un viņa labā roka, galvenais Rāceņu bende Visvaldis Bargais. Viņa milzīgais augums un bārdainā seja, skarbie, aziātiskie sejas vaibsti, iedvesa šausmas visiem, kuri iekļuva viņa milzīgajās ķetnās. Neviens tautas nodevējs un kontrrevolucionārs neizgāja dzīvs no viņa pagraba, iekams nebija atzinies savos nodarījumos pret diženo pirmo Rāceni Jezupu un pret Rācenisma ideju kā tādu.

Janohito uzreiz sāka runāt: "Dārgie biedri! Apsveicu Jūs šajā vēsturiskajā mirklī! Beidzot mēs uzsāksim eLatvijas atbrīvošanu no kapitālisma žņaugiem. Beidzot proletariāts taps brīvs un Rāceniskās saules stari liesies pār mūsu dzimteni! Izvešanas un spīdzināšanas tautas komisariāta daļas ir gatavs ķerties pie mūsu internacionālā pienākumu. Tāpat arī esmu saformējis speciālas čekistu-likvidatoru vienības, lai varam šaut mugurā saviem kareivjiem. Khekhekhekhe", Janohito nobeidza runu ar sev tik ierastajiem sēcošajiem smiekliem.

Rolis

Lai gan novakare bija silta un maigi pūta liegs, pavasarīgs vējiņš, Rolis nejutās labi. Viņš juta tādu kā trauksmi, iekšēju nemieru, kamēr nesteidzīgi devās uz māju pusi pēc jaukas pasēdēšanas un skeitošanas ar pacaniem. Varbūt pie tā bija vainīgas pāris izdzertās alus pudeles, bet Rolim likās, ka rietošā saule atgādina sārtu Rāceni. Viņš gan centās atgaiņāt šādas dīvainas domas, tomēr dīvainais skats nekur nepagaisa. Kaut kas nebija kārtībā. Sirds dauzījās pārlieku ātri. Acis aizvilkās ar tumšu miglu. Rolis vairs nejuta savu ķermeni. Viņš nespēja izskaidrot savu dīvaino stāvokli. Pārāk daudz alkohola? Pārpūle? Citplānētieši viņu grib nolaupīt, lai ievietotu zondi viņā? ZOG pārņem smadzenes ar gamma viļņu raidītāju? Kad Rolis atguva kontroli pār savu ķermeni, viņš atradās neparastā vietā. Pie milzīgās telpas sienām slējās augsi plaukti, pilni ar grāmatām. Tik dīvainā vietā Rolis bija pirmo reizi savā mūžā. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka var būt tik daudz grāmatu. Jāsaka, pats Rolis pieturējās pie vienkārša uzskata - grāmatas ir domātas nūģiem un zubriem, kuri nevienam nepatīk. Ja vajadzēja kādreiz ko lasīt skolā, Rolis tikai iekaustīja kādu zubri un tas visu paveica Roļa vietā. Līdz ar to šāda grāmatu pārpilnība uz Roli atstāja šokējošu iespaidu. Pirmā doma bija gaužām skaidra - jātiek ārā no šīs dīvainās vietas, ja nu kāds pacans ieraudzīs, tad taču Rolis zaudēs visu autoritāti! Taču skatoties apkārt, izeju nekur nemanīja.

Rolis sāka klejot pa dīvaino vietu uz labu laimi. Kaut kur taču izejai ir jābūt. Nevar taču šī vieta būt bezgalīga. Staigājot, telpā varēja dzirdēt vien paša Roļa soļus, kas atbalsojās milzīgajā telpā. Tomēr priekšā Rolis manīja kādu cilvēku. Lai gan viņam bija kauns atrasties tik nūģīgā vietā, tomēr, pēc vairāk kā pusstundu ilgušiem klejojumiem, Rolis bija gatavs lūgt palīdzību. Dodoties cilvēka virzienā, Rolis jau pavisam skaidri varēja saskatīt attālo stāvu. Tas bija tērpies brūnā kreklā un biksēs, kājās tam bija gari, melni zābaki, bet ap roku - sarkana lenta. Rolis jau gatavojās uzrunāt cilvēku un lūgt tam palīdzību, taču pēkšņi tas, vārda tiešā nozīmē, izkūpēja gaisā. Pēc viņa palika vien brūna migliņa, kas ātri izkūpēja. Tas nenoliedzami pārsteidza Roli. Viņš izlēma tuvāk aplūkot vietu, kur noslēpumainas tēls bija stāvējis. Tur atradās vien neliels koka galdiņš, uz kura stāvēja veca, jau apbrūnējusi grāmata. Uz tās vāka, lieliem, melniem burtiem rotājās uzraksts - "Mein Kampf"