Join the new world

Tā kā pirmais raksts tika uzņemts pozitīvi,ir tapis otrais raksts par latviešiem kuri darbojušies kultūras jomā,kas savu darbu un mūžu veltijuši Latvijai un latviešiem.Aicinu jūs arī piedalīties ar personību aprakstiem,kuri jums ir svarīgi,un par tiem būtu jāzin arī citiem.Lūk Kultūras Ministrijas izvēlētā personība.



Eduards Veidenbaums
Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” saimnieka ģimenē. 1872 ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886 beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887 uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā. 1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst, strauji progresējot tuberkulozei.
Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs. 1968. gadā nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Eduarda Veidenbauma (1867 - 1892) liktenis bija neapskaužams: viņš nodzīvoja nepilnus 25 gadus (Veidenbauma nāves cēlonis bija bezjēdzīga nejaušība: 1891. gada ziemā ceļā uz sava brāļa lauku mājām viņš saaukstējās; slimība pārtapa strauji progresējošā tuberkulozē, kas pēc pusgada noveda viņu kapā), plašākai publikai bija tikpat kā nezināms - viņu pazina tikai Tērbatas Universitātes studiju biedri kā daudzosološu, taču mūždien finansiālu grūtību māktu studentu, kurš raksta kultūrvēsturiskas apceres, tulko Horāciju no oriģināla (Veidenbaums pratis desmit valodas) un lāgiem arī dzejo.

No aptuveni simts dzīves laikā nav publicēts neviens (periodikā parādījās tikai daži raksti un tulkojumi). Lielākajai daļai dzejoļu pat nav zināms autora manuskripts - tie saglabājušies tikai norakstos. Pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās tieši gadu pēc viņa nāves; pirmā grāmata - cenzūras izkropļots dzejoļu krājums - iznāca 1896. gadā. Tiesa gan, daudzi Veidenbauma dzejoļi inteliģences aprindās bija pazīstami rokrakstos.
E, Veidenbaums ir mūsdienu modernās dzejas stila pamatlicējs.

Viņa dzejas ideāls bija maksimāli skaidra valoda. Viņš centās izveidot tādu dzeju, kas atbilstu latviešu valodas īpatnībām. E.Veidenbaumam nav rakstu par latviešu valodas jautājumiem, kaut gan viņš lasījis daudz referātu par tiem.
Dzejnieks modināja latviešu tautu jauniem izaicinājumiem, jaunām traģēdijām un jauniem panākumiem. Viņa poētiskajā savrupībā skaidri sajūtams izmisums – gan personisks, gan sociāls. Dzeja ir asa, skaudri ironiska, šaustoša – simboliem, metaforām un vārdu spēlēm blīva. Acī trāpīta ironija ir prātā paliekoša. Par to Veidenbaums cauri laikiem arī ticis cienīts.

izstādes. Katru gadu maija pēdējā svētdienā un 3. oktobrī muzejs rīko literāri - muzikālus sarīkojumus.
un šeit" lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.
Jau kopš gadsimtu mijas Veidenbaumu mēdz traktēt kā pesimistu, kurš smagi izjutis, viņa vārdiem runājot, "šausmīgā mūžības rata" ritējumu.
Tomēr liekas, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā - gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu - sākot no satīriskiem pret šīs pasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem.
Veidenbauma izteiksme ir ļoti precīza un lakoniska - daudzi viņa dzejoļi atgādina atskaņotus aforismus.

E.Veidenbauma dzeja.

Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!

Iedze, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Iedzer, brāli! Nodzer prātu -
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.
***
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un "godīgi" ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
"Tik pacieties, debesīs labāki būs!"

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
"Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!"

Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.
***
Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.
***
Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzia tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.-
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājākais kur lūzt
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.


Paldies par uzmanību,jūsu Kultūras Ministrijas darbinieki,Mr.Matis un Mandagas.