Komunisms, PEACE un Krievija.

Day 680, 10:09 • Published in Latvia Latvia • by Janohito

Pirms aptuveni stundas ir sākusies sacelšanās Indonēzijas kontrolētajā Rietumsibīrijas reģionā (kauja).
Tas ir pats bagātākais reģions ePasaulē, Rietumsibīrijā ir high iron, high wood un high diamonds. Visnotaļ loģiski, ka šis reģions ir ļoti iekārojams mērķis jebkurai lielvalstij. To ir kontrolējušas Norvēģija, Rumānija, Indonēzija. Tajā laikā Krievija bija vāja vai arī neeksistēja vispār. Taču tagad situācija ir strauji mainījusies, Krievija izvirzās par vienu no ePasaules lielvalstīm.

Komunistu internacionāle

Lai arī cik varbūt dīvaini tas šķistu daudziem latviešiem, komunisms un sociālisms ir vienas no populārākajām ideoloģijām ePasaulē. Komunisti un sociālisti ir ieteikmīgs spēks daudzās valstīs, piemēram, ASV United states workers party ir 2. lielākā partija, kas kontrolē 36% ASV kongresa, Indonēzijā sociālistiska partija kontrolē 12%, bet komunistiskā partija - 15% kongresa. Arī Krievijā komunistiskā partija ir samērā populāra - tā kontrolē 11% kongresa.

Tomēr neskatoties uz šo ideoloģiju popularitāti, līdz šim nekāda vienotība vai kopīgas akcijas nenotika. Vienīgā aktīvā kreisā organizācija bija Workers militia, kas cīnījās pret imperiālismu visā pasaulē un palīdzēja arī mums cīņā pret somu okupantiem.

Taču izskatās, ka tas ir mainījies. Komunistiskā internacionāle ir pieteikusi karu imperiālistiem (raksts). Pie tam tā ir sākusi ar krievu Rietumsibīrijas reģiona atbrīvošanu no Indonēziešu jūga. Šis solis var būtiski iedragāt PEACE vienotību.

PEACE atbilde

Protams, PEACE ātri atbildēja uz šādu komunistiskās internacionāles soli. Tika izdots raksts (raksts), kurā PEACE pārstāvji nosoda šādu soli, uzstāj, ka nekādas pārrunas ar Krieviju nav veiktas un šis ir tikai dažu indivīdu roku darbs.

Tomēr PEACE vienotība ir manāmi iedragāta pēc faktiski zaudētā kara Ziemeļamerikā (Ungārija gan kontrolē Vašingtonu un Aļasku, tomēr pārējās iekarotās teritorijas PEACE ir zaudējuši). Tika cilāts jautājums - kas vainīgs?

Karš Norvēģijā

Pēc tam Krievija uzsāka karu pret Norvēģiju, jo Norvēģija pirms tam tika bloķējusi Krieviju, neļaujot tai atgūt iniciatīvu karā pret ASV. Karš vedās visnotaļ sekmīgi Krievijai. Kādreiz tik varenā Norvēģija vairs nebija drauds krievu kara mašīnai. Tomēr problēmas radās, kad karā iesaistījās Zviedrija un Somija. Pie tam vienīgo vērtīgo Norvēģijas reģionu ar high oil iekāroja arī Lielbritānija, kas to nesaskaņoja ar Krieviju. Vēl vairāk eļļu ugunij pielēja fakts, ka Lielbritānijas prezidents ir Glados, kas kādu brīdi bija arī Krievijas prezidents un savas valdīšanas laikā atdeva Ungārijai Urālus, Ziemeļkaukāzu kā arī Austrumsibīriju viņš nodeva Indonēzijai.

Krievi acīmredzami nevēlējās dalīties laupījumā. Pie tam izšķirošā kaujā Norvēģijā Krievija ar 4 tūkstošu damage starpību zaudēja reģionu Zviedrijai. Zaudējums notika tikai tādēļ, ka Krievi karoja vieni paši, sabiedroto tanki netika manīti kaujā pret zviedriem, kamēr zviedru pusē cīnījās gandrīz vai viss exAtlantis tanku karaspēks.

Šķelšanās Krievijā

Pēc paziņojuma par sacelšanās uzsākšanu Rietumsibīrijā, Krievijā notika šķelšanās. Daļa iedzīvotāju atbalstīja komunistu plānu un uzsvēra, ka savu sākotnējo teritoriju atgūšana ir vitāli svarīga Krievijai. Citi savukārt bija pret to, norādot, ka Krievijai jau tā ir visi high resursi un, karojot pret Indonēziju, Krievija riskē nonākt politiskā izolācijā, tādējādi kļūstot par vieglu mērķi exAtlantis un arī citām PEACE valstīm.

Prezidents Parters savukārt atbildēja ļoti neizlēmīgi. Sākotnēji viņa nostāja bija - nu mēs ieturēsim neitralitāti, bet būtu labi, ja jums izdotos. Tomēr pēc aptuveni pusstundas viedoklis krasi mainījās (raksts). Tagad tas vēsta - valdība ir pret sacelšanos, visi revolucionāri tikšot bargi sodīti.

Latvija un PEACE

Pagaidām gan mūs šis konflikts absolūti nekā neietekmē. Mēs nekarojam Skandināvijā, mūsu armija vēl ir tikai tapšanas stadijā un nevar tikt izmantot starptautiskās PEACE operācijās. Tomēr šis notikums var iezīmēt šķelšanos PEACE blokā. Tas var radīt mums gan jaunas izdevības, gan arī briesmas, ja vien mēs paši nevedīsim aktīvu ārpolitiku un tikai paļausimies uz PEACE aizstāvību. Latvijai vajadzētu vest sarunas par ciešāku sadarbību ar Krieviju un Baltijas valstīm, tas ļautu izvairīties no situācijas, kad vienu dienu mēs pamostamies bez sabiedrotajiem un zem tiešiem iebrukuma draudiem.