III vispārējās Dzejas dienas

Day 2,639, 09:46 • Published in Latvia Latvia • by Telefons112







Gada notikums kultūrā ir klāt! III vispārējās Dzejas dienas līdz ar patroneses AliseLV uzrunu ir oficiāli atklātas! Mūs sagaida satraucošas un līksmes pilnas dienas - ļausimies dzejas burvībai!


***

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!

Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec.

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!

/E. Veidenbaums/


Lielais konkurss!

Lielais konkurss šogad būs lielāks kā jebkad iepriekš! Lai būtu pārsteiguma efekts, balvu fonds pagaidām vēl netiks atklāts. Ņemiet vērā, ka šogad konkursam katrs dalībnieks var pieteikt tikai vienu dzejoli līdz 400 zīmēm garu, tāpēc nekādus garos penterus nerakstiet.

Konkursa noteikumi:
- piedalīties drīkst mirannda un visi pārējie Latvijas pilsoņi (izņemot Dzejas dienu organizatorus);
- jāuzraksta pašsacerēts dzejolis;
- dzejolim jābūt latviešu valodā, jāatbilst eRepublik noteikumiem un tas nedrīkst pārsniegt 400 zīmju garumu;
- dzejolis jāaizsūta ar privātu vēstuli Dzejas dienu organizatoram Telefons112;
- pieteikumus sūtīt var līdz 2643. dienai (ieskaitot).


Dueļi

Divi vērši sētas galmā
Saķildojās negantīgi.
Abiem bija karstas asnis,
Abi ķildā sasiluši,
Viens no viņiem, dusmu pārņemts,
Nosauc otru «ēzeli».
«Ēzels» vēršiem apvainojums.
Tātad abiem vajdzēj' kauties.

Tanī galmā to pat brīdi
Tad pat ķilda cēlās
Diviem ēzeļiem, tie trieca
Tikmēr, līdz viens neizcieta,
Briesmu balsī ī - ja brēca,
Otru nosauca par vērsi.
Ēzels, zināms, jutās aizkārts,
Ja par vērsi viņu nosauc.
Izsauca uz divu kauju. -
Abi speras, sitas, stumjas,
Galvas brakš un mugurgali:
Viss pēc goda likumiem.

Kāda mācība šim stāstam?
Duels dažreiz nepieciešams.
Studentiņam vajag kauties,
Ja to sauc par muļķa puiku.

/H. Heine/


Nākamais dzejolis ir veltījums valdošajai kliķei un citiem prokrieviski noskaņotajiem.

Tautu draudzība

Man sirdij mīļa krievu tauta lielā, cēlā
Un viņas valoda, kas plaši tālu skan,
Tā rītos modina un atmirdz stundā vēlā,
Tā Puškinu un Majakovski deva man –

Un daudzus, daudzus vēl. Un nav to skaitam gala,
Sirds visu jauno dzird, un domas tālēs iet,
Un, šķirstot grāmatu, pat šķiet, ka lakstīgala
Uz Volgas krasta rozēs dziesmu Rīgai dzied.

Šķiet krievu valoda man – milzu staru tilti,
Pa kuriem latvju vārds kāps augstos apvāršņos, –
Tās spožums apvij arī mūsu darba cilti
Un viņas garu paceļ dzīves kalngalos.

/J. Grots/


Nobeigumā arī nedaudz prozas - fragments no J. Joņeva stāsta ''Telefons''.

...
– Vajag uzlādēt.
– Vajag. Tā ir laba ideja, jā.
– Tad lādējam?
– Šo telefonu nelādē kā parastus telefonus.
Tiešām, tas jau nu būtu bijis jocīgi, ja šo telefonu vienkārši piespraustu sienai.
– Kā to lādē?
– Ar sliktām idejām.
– Kā tas ir?
– Jāpasaka kāda slikta ideja, un telefons sāks lādēties.
Slikta ideja. Izklausījās nopietni. Nebija tā, ka es nemaz nezinātu, kas tas ir. Mamma teica, ka dažreiz man izdodoties. Tas varēja darboties. Es sāku domāt, kas varētu būt tāds slikts. Nekas nenāca prātā. Es saspringu:
– Iemetam akmeni kanālā?
Te bija daži akmeņi. Tādus laikam sauc par šķembām. Gustavs paskatījās uz telefonu.
– Par vāju. Nelādējas.
Es saspringu vēl vairāk. Gustavs uzkurināja:
– Kas ir, nevari?
Es domāju.
– Pačurājam kanālā?
– Tā ir ļoti laba ideja! Baigi gribas čurāt.
Mēs pačurājām kanālā. Bet, tā kā ideja izrādījās laba, telefons nelādējās. Es turpināju domāt:
– Ielecam paši kanālā?
Viņš skatījās ekrānā:
– Hm, nekā. Ā, es sapratu, tā īstenībā ir laba ideja. Peldēt taču veselīgi.
Pareizi. Viņš gan necik netaisījās īstenot šo labo ideju. Es turpināju domāt.
– Uzmaucam Ilzei galvā miseni?
Gustavs iepleta acis:
– Tā ir izcila ideja! Malacis. Noteikti tā izdarīsim. Bet telefons tā neuzlādēsies.
Ko vēl? Es gribēju uzlādēt to telefonu.
– Iespiežam pirkstus durvīs?
Gustavs skatījās telefonā. Es jautāju:
– Nu?
– Nekā.
– Kas ir? Šī tiešām it slikta ideja, ne?
Viņš kasīja ar telefonu galvu.
– It kā laba gluži nav. Bet kāpēc nelādējas...? Es nezinu, laikam jau nav slikta. Pamēģinām?
Es sadusmojos galu galā. Ko viņš mani te? Es apsolīju ticēt, jā, un ticu, bet nu jau ir pārāk stulbi. Un es teicu:
– Zini ko?
– Ko?
– Izmet ārā to savu telefonu?
– Tu man netici?
– Izmet ārā!
– Tu apsolīji ticēt.
– Jā, un es ticu. Bet tagad iemet to telefonu kanālā!
Es domāju, nemetīs taču. Padosies. Bet viņš paskatījās uz mani suņa acīm un – plunkt – tiešām iemeta telefonu kanālā.
Mēs pienācām pie paša ūdens un skatījāmies. Es jau domāju, neko nevarēs redzēt, taču nē – no dziļuma mirdzēja vāra gaismiņa. Gustavs saķēra manu roku:
– Redzi? Sāka lādēties. Šī tiešām bija slikta ideja.
Tā mēs pazaudējām pasaulē labāko telefonu.