Nacionālisms = latviskums.

Day 1,350, 11:24 Published in Latvia Latvia by Mr.Matis

Vai latvisks nacionālisms ir tik peļams,un vai tad patriotisms spēj dot to,ko nespēj dot latviskais nacionālisms?



Vai gan Latvijā ļaužu trūkst? Ļaudis drīzāk ir par daudz nekā pietrūcis. Daudziem nav ko darīt mūsu zemē, daudzi škietas lieki esam. Tiesa gan, tomēr ļaužu trūkst, bez kuriem mēs nevaram iztikt. Trūkst ļaudis, ko prasa nacionālisms un latvietība.
Nacionālā ideja prasa īpašus cilvēkus, tādus kādus mēs vēl neesam izaudzējuši. Tā prasa svētozoliem līdzīgus ļaudis. Viņu izaugšanai vajadzīgs laiks, vajadzīgi audzētāji un svētuma devēji.
Lai nepieviļamies, domādami, ka nacionālisms ir pārejoša un pavirša parādība. Viņš reiz varbūt pāries, bet tikai pēc tam, kad mūsu sirdi un māju otrādi apgriezīs !

Vairāk nekā dienišķā maize mums vajadzīgi šai brīdī latviski ļaudis; nevis šādi tādi, bet īsti. Nacionālisms ir garīga kustība, kurā viss tiek līdzināts pēc augstākā, nevis vidējā kā demokrātijā vai zemākā kā komunismā.

Šiem gaidāmiem ļaudīm ir jāzina un jāprot. Tiem jāzina tautiskums un latvietība ir jāprot runāt un rīkoties visas zemes vārdā. Vajadzīgs cilvēka tips, kas justu, domātu, gribētu un darītu to visu kopīgo un latviski vienīgo.
Izkopsim šo vēlamo un trīskārt ilgoto paraugtipu. Neatstāsim šai laikā savu zemi nevarībā, neprātībā un netikumā. Mēs dzīvojam bez tikumiem, mēs dzīvojam bez krietna saprāta.
Ko mēs varam izdarīt bez latviskumā un godīgumā lieliem ļaudīm? Pie kāda nopietna nacionāla pasākuma mēs vara ķerties, ja nezinām, kur ņemsim ļaudis, kas to ne vien cels, bet arī nesīs?

Jau dažu labu gadu dzirdam žēlojamies – ļaužu nav! Kas tie par ļaudīm, kuru nav, to jūtam mēs ikviens. Ideju un principu mums diezgan, bet nav ļaužu, kuros šās idejas būtu pārgājušas kaulos. Nav ļaužu, kuriem tās veidotu dzīvi. Idejas, cilvēks un dzīve stāv katrs par sevi, un tas ir briesmīgākais šajā laikā.
Bet vēsture negaida pakaļpalikušos. Citas tautas mūsu dēļ neskatīsies atpakaļ, tās ies savu ceļu arī bez mums. Arī mums jāapzinās, ka visas „ orientācijas” uz austrumiem un rietumiem ir bijušas tikai slimība, no kuras jāizdziedējas mūsu inteliģencei.

Personīgā pašlabuma princips ir tapis sabiedrisks. Bet cilvēks, kuru vada viņa dzīvē šis princips, nekad nepacelsies līdz tīras nacionālidejas apziņai. Mums vajadzīgi citādi ļaudis, gluži citādi.

Lai audzētu šo jauno cilti, tad viņas acu priekšā jānoliek aizrautīgi ideāli. Mēs zinām, kas tie par ideāliem, ja arī nesaucam tos vārdā. Jau skolas gados tie teorētiski jāiekļauj galvā un jāiepotē dvēselē, lai vēlāk dzīvē tos nevarētu atmest kā „jaunības grēku”. Tā rasies raksturi, kas būs godīgi, izturīgi un neatlaidīgi. Tie uzņemsies un laimīgi vedīs mūsu tautu pretī cieņas pilnai un varbūt pat laimīgai nākotnei. Tautas vērtē nevis pēc tā, kas viņi ir, bet kas viņi vēlas kļūt.

Par ko mēs vēlamies kļūt? Kas mēs gribam būt? Neviens neatbild uz šo jautājumu. Visur jaušama gan liela griba dzīvot, bet pazudusi latviskas dzīvošanas jēga.
Lai izkultos ārā no šīs bezjēdzības, mums jāsāk ticēt, ka latviešu tauta ir īpatna parādība visā cilvēcē un ka šo īpatnību mēs gribam paturēt un vairot mūžīgi mūžam. Jārodas ļaudīm, kuri latvietības dēļ ļautos dzīvi sadedzināties un neatteiktos no tās nekādās mokās.