Iepazīsim labās vielas. 1. daļa - LSD

Day 2,266, 06:38 Published in Latvia Latvia by Shroomer


LSD jeb lizergīnskābes dietilamīds ir pussintētiska viela, kas visvairāk ir pazīstama kā psihodēlisks halucinogēns un enteogēns. LSD ir ļoti minimāla toksicitāte, tā rada halucinācijas, telpas un laika uztveres izmaiņas, kā arī stiprus emocionālus pārdzīvojumus, neradot fizisku atkarību un neizraisot smadzeņu bojājumus — kas to padara par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām. Mūsdienās viela ir nelegāla un gandrīz visā pasaulē kriminalizēta. Lai šo vielu nāvējoši pārdozētu, ir nepieciešama simtiem un tūkstošiem reižu lielāka deva nekā standarta psihotropā deva. Līdz šim cilvēka nāve no LSD pārdozēšanas nav konstatēta.
Abreviatūra LSD ir cēlusies no vācu valodas (Lyserg-Säure-Diäthylamid).

Vēsture
LSD pirmo reizi ieguva šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmanis 1938. gada 16. novembrī. To, ka jauniegūtais savienojums ir psihoaktīvs, viņš nojauta 1943. gada 16. aprīlī, kad nejauši, ar vielu apsmērējot pirkstus, ieņēma ļoti nelielu LSD devu. 1943. gada 19. aprīlī Hofmanis tīši ieņēma 250 ug lielu LSD devu, kas pilnībā apstiprināja viņa pārliecību. 1943. gada 19. aprīli Hofmanis nosauca par Velosipēda dienu, un šī diena mūsdienās tiek īpaši atzīmēta psihodēliskas subkultūras pārstāvju vidū.
Kopš 1947. gadā LSD sāka ražot kā psihiatrisku medikamentu ar nosaukumu Delysid un psihiatriskajās klīnikās tika veikti plaši pētījumi par LSD izmantošanu psihiatrijā, tai skaitā arī eksperimenti uz cilvēkiem. No 1940. gadu beigām līdz pat 1970. gadu vidum notika ļoti plaši LSD pētījumi un pārbaudes. 15 gadu laikā no 1950. gada LSD un citu halucinogēnu pētījumi tika aprakstīti vairāk kā 1000 zinātniskajās publikācijās, vairākos desmitos grāmatu, tika veiktas 6 starptautiskas sanāksmes un LSD tika uzrakstīts kā zāles vairāk kā 40 000 pacientu. Filmu aktieris Kerijs Grānts bija arī viens no tiem cilvēkiem, kurš veica LSD psihoterapijas kursu. Daudzi psihiatri sāka lietot vielu arī izklaidei un dalījās ar saviem draugiem. Ļoti plašus eksperimentus veica psihologs Timotijs Līrijs, kas ļāva LSD atpazīstamībai sasniegt ļoti plašas ļaužu masas.

Raksturojums
LSD ir cieta viela ar viegli rūgtu garšu, bez smaržas un krāsas. Labi šķīst ūdenī; no ūdens šķīdumiem kristalizējas prizmveida kristālu veidā.
LSD ir viena no iedarbīgākajām psihoaktīvajām vielām. Tā tiek pieskaitīta psihodēlisko vielu klasei. Tipiska LSD deva tiek izteikta mikrogramos, atšķirībā no citiem preparātiem, ko dozē miligramos. LSD ir apmēram 5—10 tūkstošus reižu aktīvāka par meskalīnu. LSD iedarbības efekts ir jūtams jau pie devas lieluma 25 μg. Daudz LSD paliek asinīs un citur; līdz smadzenēm nonāk tikai apmēram 30–40 tūkstoši LSD molekulu. LSD iedarbības mehānisms vēl nav līdz galam izpētīts, bet tam ir saistība ar serotonīna metabolismu (LSD ir serotonīna struktūranalogs).

Lietošana un iedarbība
LSD lieto iekšķīgi kā spēcīgu psihotropo vielu. Parasti šī viela tiek iesūcināta dzēšlapā, cukurgraudā vai želatīnā. To var uzņemt arī ar ēdienu, dažādiem dzērieniem, šķidrā veidā arī intravenozi un intramuskulāri.
LSD iedarbība sākas aptuveni 30 minūšu laikā pēc vielas orālas ievadīšanas un var ilgt līdz 14 stundām.
Iedarbībai ir ļoti svarīgs vielas lietotāja tā brīža garīgais noskaņojums un apkārtējā vide. Jo patīkamāk un drošāk lietotājs jūtas, jo patīkama būs paredzamā iedarbība.
LSD galvenā iedarbība izpaužas kā krāšņas un daudzpusīgas audiālās un vizuālās halucinācijas un sensoriskās uztveres maiņa. Tiek pastiprināti uztvertas krāsas un spilgtums. Statiskie apkārtējie objekti kļūst kustīgi, tie var mainīt formu. Parādās abstrakti, nepriekšmetiski objekti, kaleidoskopiskas vīzijas un struktūras, ar sarežģītām ģeometriskām plaknēm un vairākām dimensionalitātēm, kas ir īpaši izteikti ar aizvērtām acīm vai tumšā vidē. Audiālās halucinācijas izpaužas kā atbalsojošas skaņas, visu apkārtējo skaņu pastiprināts skaļums un intensitāte, mūzikas intensifikācija, pastiprināta izjušana. Iespējama sinestēzija. Ir novērojami arī laika uztveres traucējumi, ārpusķermeņa pieredze, savas identitātes zudums un vājināta spēja atšķirt sevi no apkārtējās vides un priekšmetiem, kādu augstāku kosmisko likumsakarību atklāšana. Palielinās kreatīvās domāšanas spējas.
LSD tiek lietota kā enteogēns. Iedarbības laikā vielas lietotājs pastiprināti var izvērtēt sevi savu dzīvi, emocijas un personību. Ir iespējams sakārtot domas, mazināt negatīvās izjūtas un uztraukumu par ikdienišķām problēmām. Pēc vielas iedarbības beigām tās lietotājam var būt izmainījusies personība un uzskati par dzīvi.
Tāpat kā citi psihodēliskie halucinogēni LSD neizraisa īstas halucinācijas jeb stāvokli, kad nav atšķiramas priekšmetiskās halucinācijas no realitātes. Šāda iedarbība ir saistāma ar delīriju un murgiem, ko izraisa antiholīnerģiskie halucinogēni, bet kas LSD iedarbībai nav raksturīga.
LSD lietošana uz pāris dienām rada toleranci, kas novērš ilgstošu un biežu šīs vielas lietošanu. Tāpat rodas tolerance pret līdzīgām psihodēliskajām vielām: meskalīnu un psilocibīnu.

Ārstnieciskās īpašības
1950. un 1960. gados pirms vielas masveida aizliegšanas to ļoti sekmīgi izmantoja psihoterapijā, alkoholisma ārstēšanā un sāpju mazināšanā. Vairāki 1950. gadu pētījumi norāda, ka LSD alkoholisma ārstēšanas efektivitāte ir 50%, kas ir salīdzinoši augsts rādītājs, piemēram, anonīmo alkoholiķu biedrībās alkoholisms tiek izārstēts 10% gadījumu. LSD un psilocibīns ir izrādījies ļoti efektīvs klastera galvassāpju ārstēšanā. Tie ne vien akūti mazina šīs galvassāpes, bet arī var novērst šādu galvassāpju atkārtošanos nākotnē.
2008. gadā tika uzsāktas klīniskās pārbaudes par vielas potenciālu ar vēzi neglābjami slimo pacientu nemiera mazināšanā. Sākotnējie rezultāti ir daudzsološi un negatīvi blakusefekti nav novēroti.