Join the new world

Nu patīk man tā tēma par Titāniku, ko lai dara. Mistikas tur ir daudz, un patiesību, arī pēc gadsimtiem, noteikti mēs neuzzināsim, bet kas to lai zin. Šoreiz par vēl vienu no tūkstošiem versiju, kas varēja būt par iemeslu tam, kāpēc šis kuģis tomēr nogrima un izdzēsa tik daudz dzīvību.

Ja paskatās un papēta, tad versijas par kuģa nogrimšanu ir dažādas – sākot no vienkāršas konstrukciju kļūmes (zemas kvalitātes metāls) līdz beidzot ar NLO iejaukšanos (lāzers izdedzināja caurumu kuģa sienā), bet šoreiz par vienu citu – sakarā ar ekonomisko krīzi un ar... naudu, zaļo dolāru!

Ja ķeras pie versijām, tad ir arī tik fantastiskas, ka pat brīnos, kā cilvēki var tam ticēt: nogrima tā iemesla dēļ, ka uz kuģa atradās ēģiptiešu mūmija, faraona Amen-Otu paliekas. Par aisbergu liekas, visracionālākā, bet arī te vēl lieta tiek sadalīta – esot bijis „melnais aisbergs”, kuru nevar ieraudzīt ne ar binokli, ne ar paša acīm, tāpēc arī vērotāji to nav pamanījuši.... laicīgi!

Kas saistās ar globālo valdību, ja tāda pastāv, tad arī te ir saikne starp izdomu un patiesību. Daži uzskata, ka pasaules valdošie smagsvari uz Titānika klāja pār visām varēm centās dabūt tālaika bagātākos un ietekmīgākos cilvēkus, lai... tiktu no tiem vaļā.

20. gadsimts iesākās ar masveida industrializāciju. Auto būve, mašīnbūve – viss bija veiksmīgs tieši smagajai industrijai, kas savukārt, sekmēja pārējās nozares. Benzīna dzinēja izgudrošana, elektrības ieviešana – pieprasījums auga neiedomājamos tempos. Tomēr, lai arī viss sekmēja ekonomikas izaugsmi, ASV tolaik nemaz tik labi neveicās. 1907. gadā ASV tik tikko paglābās no banku krīzes un ekonomikas sabrukšanas. Tā nu, lai nepieļautu to, ka tā sauktās, trešās pasaules valstis (toreizējās) paceļas uz globālā fona, politiskā un ekonomiskā elite nolēma ieviest korekcijas pasaules attīstībā. Ietekmīgu baņķieru grupa – Morgans, Rokfellers, Kūns, Loebs, Goldmans, Mellonovs, Saksovs un Djūponovs nāca klajā ar priekšlikumu – radīt Amerikā jaunu sistēmu – Federālo, kas dolāru padarītu par globālu līdzekli norēķinu sistēmā. Lieki teikt, ka kontrolējot dolāru, tiek kontrolēta arī ekonomika, un līdz ar to, pasaule vispār. Nu tolaik vismaz šāda tendence iezīmējas.

1910. gadā visi šie kungi sapulcējās Džona Morgana mednieku namiņā, kas atradās Džekilas salā, netālu no ASV austrumu piekrastes. Tieši tur, uzskata daudzi, notika galvenā sapulce, kurā tika apspriestas Federālās bankas (sistēmas) nianses un detaļas, kā arī plāns, kā to īstenot. Protams, šeit bija tikai daži no tolaik pasaulē esošajiem bagātniekiem, ietekmīgajiem smagsvariem. Liela daļa bija pret šādu sistēmu. Kā tikt galā ar tiem, kas neatbalsta šo grandiozo ideju? Likvidēt! Bet kā? Nu ar... glanci, visērtāk. Protams, tas nav neiespējami, bet grūti gan. Tad arī radās doma par Titāniku, un mītu, ka viņš ir nenogremdējams, kuru prese tik aktīvi vēlāk arī pārpublicēja ik reizi, kad parādās kāda ziņa. Prese jau arī piederēja.... smagsvariem. Atlika tikai savākt visas nevēlamās personas uz šī kuģa un... nogremdēt to, pēc iespējas tālāk okeānā.

Ar visu plašo reklāmas kampaņu viņi uz Titānika klāja ieguva toreizējo millionāru, daudzu uzņēmumu īpašnieku (rūpnīcas, industrija) – Džonu Džeikobu Astoru IV un viņa sievu; uzņēmējs Bendžamins Gugenhaims („Macy`s” veikalu tīkla īpašnieks), ekscentrisko miljonāri Margaretu Molliju Braunu un vēl daudzus diezgan bagātus ļaudis. Pirmajā reisā Titāniks izgāja, kad uz tā klāja atradās kopā.... 57 miljonāri. Ja skatās ciparos, tad Astora IV, Gugenheima un Štrausa kopējā īpašumu, uzņēmumu, vērtība bija tolaik neapvterami 500 miljoni dolāru (mūsdienās – ap 11 miljardiem).

Braucienā bija jādodas arī daudziem toreizējās politiskās elites pārstāvjiem, taču, nezināmu iemeslu dēļ viņi... atteicās. Piemēram amerikāņu multimiljonārs Džordžs Vanderbilts atteicās braukt ar Titāniku diezgan savdabīga iemesla dēļ – viņa sievas māsai esot slikta nojauta par Titānika pirmo reisu. Tāpat arī faktiskais kuģa īpašnieks un baņķieris – Džons Pirronts Morgans, atteicās braukt ar Titāniku, un arī – pēdējā mirklī. Tā vietā viņš ar mīļāko atpūtās Francijas dienvidos.

Kuģa kapteinis (par to, cik avāriju viņš bija radījis uz jūras šoreiz nerunāsim) Smits, it kā bija jezuītu ordeņa biedrs. Tieši jezuīti bija tie, kuriem Morgana kompānijā bija vadošie un ietekmīgākie amati. Viņi atgādināja Smitam par to, kādu zvērestu viņš, kā jezuīts savulaik devis, un piekodināja – NOGREMDĒT Titāniku! Uzdevumu... viņš izpildīja, kas arī sakrīt ar jezuītu filozofiju – mērķis attaisno līdzekļus. Viņš tiek uzskatīts par tolaik vispieredzējušāko kompānijas kapteini – Ziemeļatlantijas ūdeņos viņš jau bija kuģojis 26 gadus, tāpēc arī bija ļoti labi pazīstams ar vietām, kur sastopami aisbergi. Bet par spīti tam, viņš kuģi lielā ātrumā virzīja tieši caur ledus laukiem! Visi ieteikumi samazināt ātrumu netika ņemti vērā, aizbildinoties ar sacensībām par ātrāko okeāna šķērsošanu.

No 175 vīriešiem, kas brauca pirmajā klasē (miljonāru klase var teikt), 118 gāja bojā (procentuāli 67😵. Nav jau īsti adekvāti salīdzināt, bet kopumā, tikai 20% no visiem uz Titānika esošajiem vīriešiem izglābās, bet sieviešu vidū šis cipars ir 75%. Vēsture nav arī saglabājusi ziņas par to, ka kāds no miljonāriem censtos nopirkt vietu glābšanas kajītē, kas liek domāt, ka viņi bijuši ļoti cēlsirdīgi cilvēki.

Pēc pretinieku (vairuma) bojāejas, ASV tiek radīta Federālo Rezervju Sistēma. Par tās dzimšanas dienu uzskatāms 1913. gada 23. decembris. 1914. gadā aizsākās Pirmais pasaules karš, kurš savā ceļā iznīcināja Austro-Ungārijas, Vācijas un Krievijas impērijas. Lieki teikt, ka amerikāņu baņķieri no visa tā tikai ieguva.

Un vēl viens, pēdējais fakts, kas manuprāt, ir tīri vietā – Karpatija, kuģis, kas pirmais devās palīgā Titānikam, ieradās tikai pēc 2 stundām, lai gan daži uzskata, ka tas būtu varējis ierasties jau pēc 45 minūtēm. Protams, tik aukstā ūdenī no hipotermijas reti kurš izglābtos, bet dzīvi palikušo noteikti būtu daudz vairāk. Bet... tas nebija vēlams!

Izdoma vai patiesība, grūti teikt. Iespējams, kad pienāks laiks, dažiem no dokumentiem tiks noņemt slepenības zīmols, un tad, pasaule zinās ko vairāk. Šogad apritēs 100 gadi, kopš liktenīgās dienas Atlantijas ūdeņos – 1914. gada 14. aprīlī.