Join the new world

Kas to lai vairs atceras vai tā notika vai nē, bet stāsts tiek nodots no paaudzes - paaudzē.
Tātad ja vēlies dzirdēt par notikumiem kas risinājās tāl tālā senatnē, tad klausies.
Bija parasta saulaina Rudens diena. Viena no pēdējām siltajām dienām. Nekā neparasta - cilvēki aizņemti savās ikdienas gaitās, daba krāsojās krāsu karuselī. Es arī neko savādāku nejutu un neredzēju.
Ak jā, mani sauc par Vētru no Augslejas. Esmu tavernas ''Laimes kauss'' saimnieks.
Tā kā bija dienas vidus, tad manā tavernā bija tukšs. Tikai vecais Ozols no Liepām bija garām ejot iegriezies paēst un iedzert alus kausu.
Bet tā kā Ozols nav no runātīgajiem es viņu liku miera un miru aiz garlaicības.

Es teicu parasta diena? Tā varēja notikt, ja ne viņš - svešinieks, kas ienāca pa manas iestādes durvīm. Viņš uzreiz piesaistīja manu acu skatienu.
Nav jau tā, ka svešinieki šajā pasaules nostūrī neparādītos, bet šajā vīrā bija kaut kas kas piesaista acis.
Viņš bija nenosakāma vecuma, ražena auguma. Ģērbies svešādās drēbēs. Uz kakla bija tāds kā tetovējums - zibens.
Pavēries apkārt viņš pienāca pie manis un pasūtīja alu un istabu. Ziņkārības mākts es vēlējos uzsākt sarunu, bet viņš uz maniem jautājumiem neatbildēja.
Sapīcis es likos mierā.
Tā arī nekas nebūtu noticis, ja vien naktī mani nebūtu pamodinājis troksnis.
Pusaizmidzis es piecēlos un devos skatīties no kurienes nāk troksnis.
Skaņa nāca no āra - tuvējā meža. Šaubīdamies es tomēr lavījos tuvāk.
Tas ko es ieraudzīju bija neizskaidrojami un reizē elpu aizraujoši.
Svešinieks stāvēja koku ielokā, bet ap viņu bija gaisma. Viņš skaitīja svešā valodā kaut kādus vārdus.
Es biju aizgrābts no redzētā skata, bet arī nobijies.
Jau gribēju aizlavīties projām, bet tad Tas notika, kas izmainīja visu manu dzīvi.
Pēkšņi mežs atdzīvojās - koki sāka čīkstēt, rudens nokrāsotās lapas sāka virpuļot ap svešinieku.
Pēkšņi izdzirdējis rūcienu es pagriezos un ieraudzīju nākam dažādus meža dzīvniekus. Gandrīz aiz bailēm pamiru, bet lēnām atkāpos uz meža pļavu kuras viducī stāvēja dīvainais svešinieks.
Es to nevaru izskaidrot, bet tiku nokļuvu gaismas ielokā es sevī sajutu neizskaidrojamu spēku. Tas mani piepildīja un lika aizmirst visu uz pasaules.
Kad attapos es gulēju zemē, dzīvnieki bija pazuduši. Dīvainā gaisma arī. Svešinieks gan nē.
Bet kaut kas nebija kā vajag. Kaut kas manī bija mainījies, un tas kā svešinieks uz mani skatījās...
Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet es nejutu bailes.
- Kas tu esi?- es jautāju aizsmakušā balsī.
Svešinieks neatbildēja, bet tikai lūkojās manī.
Es pieslējos kājās, un nedroši lūkojos pretī.
Tad viņš pirmoreizi ierunājās.
- Kāpēc tu te atnāci?
- Es pamodos un izdzirdēju dīvainu skaņu, nācu noskaidrot kas tā ir.
Bet tagad paskaidro, kas pie velna notika!
Svešinieks klusēja.
Tad viņš pārsteidza mani nesagatavotu un pieskārās manam kaklam.
Es jutu sīku dzēlienu. Un es visu sapratu. Es zināju, kas ir svešinieks, un kas notika.
Bet galvenais es zināju, kas notika ar mani, par ko esmu kļuvis.
Man laikam būtu bijis jābūt izbrīnītam, bet es tāds nebiju.
- Ja tu nebūtu ienācis aplī, kamēr es veicu gadalaika attīrīšanas rituālu, tad nekas nebūtu noticis.
Bet laiku atpakaļ nevaru pagriezt. Tagad mēs esam saistīti.
- kas tagad notiks? - es uzdrošinājos pajautāt.
- Tas ir atkarīgs no tevis. Tu tagad esi gaisa gars, kuras spēkos ir Rudens periodā nest postošas vētras un vnk stipru vēju.
Es esmu Rudens Zibens, tu iejaucies ar savu klātbūtni rituālā kā rezultātā esam saistīti.
Tavi spēki tāpēc darbosies tikai rudenī. Izmanto tos prātīgi.
................
Kopš tā laika Rudens ir mans mīļākais un ražīgākais gadalaiks, jo es spēju izraisīt vētras. Sākumā nesu tikai postu, bet ar gadu simtiem iemanījos nest arī ar savu spēku dzīvību un laimi.
................
Tā arī no senčiem nodotais stāsts beidzas. Vai patiess to jums pašiem lemt, bet vienmēr rudens laikā manā dzimtā rodas neparasta enerģija, kas piepilda dvēseli ar alkām pret kaut ko kas ir tur ārā - nezināmajā. Bet tas jau ir cits stāsts.