Join the new world

Mežs sasegts rīta miglā šķita aizmidzis, jo putni vēl klusēja, bet lecošā saule tinās mākoņos. Tikai vienā ritmā skanošie soļi, kas lēnām tuvojās, šķēla šo idilli.

Kā no teikas iznirušo maršētāju pulciņš bija tērpts kamuflētos tērpos, apkaltos zābakos un vienlīdz pamatīgi bruņots. Tikai partizānu zīmols - kuplā bārzda - liecināja, ka tie ir meža brāļi. Par viņiem cilvēki zināja visu un neko, jo viņu pulks bija tikpat leģendārs kā karogs ar izšūtiem burtiem 'BB', lai viņu slava ietu viņiem pa priekšu.

Priekšā soļoja iedegušais komandieris Dekjis, kuru pazina pēc brazīļu cigāriem, kurus viņš smēķēja kopš laikiem, kad kopā ar brazīliešiem cīnījās Brazīlijas džungļos. Platie, tetovētie dilbi droši turēja triecienšauteni, bet viņa acīs zaigoja, jo sirds dega par tēvzemi.

Daudzi bija teikuši, ka viņš kritis kaujās ar Nameiša un viņa pēcteču zonderkomandām, ka viņš iestājies Franču leģionā vai vienkārši padevies un atteicies no cīņas. Patiesībā kā nezāles neiznīkst tā arī varoņi var tikai doties uz elli, lai pārgrupējušies atgrieztos kaujas laukos.

Pulciņš sasniedzis meža malu iznāca pļavā, bet priekšā jau bija Latvija. Dekjis deva pavēli apstāties. Vīri ar rupjām balsīm, tomēr aizlūza dziedot himnu, jo tik sen nebija redzēta dzimtā zeme. Viņi bija atgriezušies, bet tas bija tikai sākums, jo vīri zināja, ka Dekjis tos nav vedis slēpties meža paēnā, bet gan uz izšķirošo cīņu...

Neatbildēts paliek jautājums — vai atgriezies ir dekjis, vai varbūt kāds tikai izmanto viņa vārdu?