Join the new world

Nostradamus ir viņa īstā vārda Mišels de Nostredame latīniskots variants. Viņa nekad līdz galam neizprotamais mīklaino nākotnes paredzējumu krājums Les Propheties ir atnesis tam pasaules slavu. Nostradamus ir visslavenākais un vispretrunīgākais pareģis pēdējo četrsimt piecdesmit gadu laikā. Viņš piedzima kristīgo jūdu ģimenē Senremī pilsētā, Provansā. Viņa tēvs, vārdā Džeks, bija veiksmīgs notārs. Pirmie cilvēki, kas to pamudināja attīstīt gaišreģa talantu, bija abi tā vectēvi, ļoti izglītoti renesanses laikmeta cilvēki un personiskie ārsti divu tā laika visbrīvdomīgāko valdnieku – Kalabrijas grāfa un viņa tēva, Provansas valdnieka Renē Labsirdīgā, galmos. Abu cītīgais mazdēls parādīja izcilas spējas matemātikā un astroloģijā. Viņa vectēvs no tēva puses lika mazdēlam četrpadsmit gadu vecumā iestāties Liberālo mākslu augstskolā Aviņonā, kur tolaik atradās pāvesta vietvalža Provansā sēdeklis. Tur viņš sadusmoja savus skolotājus no priesteru kārtas, atklāti aizstāvot astroloģiju un Koperniku. Tad Mišelu aizsūtīja studēt medicīnu uz Monpeljē universitāti. 1525.gadā viņš ieguva bakalaura grādu. Tagad, kad viņam bija licence, kas deva iespēju praktizēt medicīnas jomā, viņš devās prom no Monpeljē, lai dziedinātu zemniekus Francijas dienvidos. Tur viņš varēja lieliski parādīt, kā iegūtās zināšanas piemērojamas praksē. Sešpadsmitajā gadsimtā Franciju laiku pa laikam piemeklēja Melnais mēris - La Charbon. Nostradamus vienmēr sekoja šai briesmīgajai ēnai pa pēdām, nekad neaizbraucot prom no pilsētas, līdz kamēr briesmas nebija likvidētas. Viņš pilnveidoja savu prasmi un zināšanas, daudz mācoties arī no sava laika alķīmiķiem, jūdu kabalistikas praktizētājiem un pagāniem. 1529.gadā viņš atgriezās Monpeljē, kur ieguva medicīnas zinātņu doktora grādu. Nākošos trīs gadus Nostradamus pavadīja šajā pilsētā, izpildot medicīnas profesora pienākumus. Pēc tam viņš pārcēlās uz Tulūzu un uzsāka mediķa praksi tur. Vēlāk viņš Tulūzu nomainīja pret Āgenu, kur ieprecējās bagātā ģimenē, kurā drīz vien piedzima zēns un meitene. Viņa pacienti bija Āgenas pilsētas bagātie un varenie. Bet 1537.gadā liktenis viņu piemeklēja tik smagi, ka jaunā ārsta dzīves uztvere pilnīgi izmainījās. Togad mēris atgriezās Āgenā, un saudzīgās rokas, kas bija izārstējušas tūkstošiem cilvēku, tagad bezspēcīgi nolaidās gar sāniem, uzskatot savu mirušo sievu un bērnus. Draugi un ģimene nostājās pret viņu. Viņam pat iznāca nepatikšanas ar inkvizīciju. Nācās attaisnoties par kādu nejaušu piezīmi, ko bija izteicis pirms vairākiem gadiem, kad kādam strādniekam, kurš atlēja bronzā Svētās Jaunavas statuju, bija ironiski noteicis, ka tas laikam „atlejot dēmonus”. Nostradamus apsegloja mūli, uzkrāva tam mugurā dažus maisus ar iedzīvi un nakts tumsā devās prom no pilsētas, lai izbēgtu inkvizīcijas ķetnām. Nākamos desmit gadus viņš noskumis pavadīja, apceļojot Dienvideiropu un Itāliju, citiem vārdiem sakot, Nostradamus bija devies labprātīgā trimdā. Personiskā traģēdija un lielā vilšanās dzīvē pavērsa viņu okultām studijām. Tieši šajā laikā viņa okultās paredzēšanas spējas sāka izpausties visā pilnībā. Nodzīvojis notikumiem bagātu dzīvi, Nostradamus 1544.gadā atgriezās Provansā brīdī, kad to bija piemeklējusi gadsimta visbriesmīgākā sērga. Nevairīdamies nāves, viņš Aiksā un Salonā kailām rokām ārstēja slimniekus no mēra, tad mazajā Salonas pilsētiņā apprecēja bagātu atraitni un sāka dzīvot pats savā mājā pilsētas nomalē. Tajā laikā viņš ar visu sirdi nodevās okultajām zinībām. Nostradamus sāka sastādīt ikgadēju Almanahu, kurā iekļāva savus pirmos mēģinājumus gaišredzības jomā. Cilvēku atsaucība jauno dakteri tik ļoti ietekmēja, ka viņš drīz vien iedrošinājās pievērsties daudz vērienīgākam pētījumam, proti, pasaules vēstures notikumu atspoguļojumam nākotnē. Savus paredzējumus Nostradamus apkopoja mīklainās četrrindēs, kur dīvaini jaucās kopā franču, itāļu, latīņu, senebreju, arābu un grieķu valodas. Tādā veidā viņš līdz pat šai dienai uzdevis saviem biogrāfiem gandrīz vai neatrisināmu uzdevumu – mēģināt izskaidrot to, kas ar šīm četrrindēm īsti domāts. Viņš sāka strādāt pie savas slavenās grāmatas Les Propheties 1554.gada Lielās Piektdienas naktī. Viņa kopējais devums ir 7 sējumi jeb centūrijas, no kurām katra satur simts četrrindes, izņemot septīto centūriju, kurā ir tikai četrdesmit divas četrrindes. Grāmata tika publicēta visā pilnībā laika periodā no 1555. līdz 1557.gadam. Pēdējās trīs centūrijas iznāca jau pēc gaišreģa nāves. Tā kā inkvizīcija pēc Les Propheties pirmā izdevuma sāka par šo grāmatu izrādīt pastiprinātu interesi, Nostradamus savos izteikumos kļuva daudz uzmanīgāks. Pēc tam, kad gaišreģis bija paredzējis Francijas karaļa Henrija II nāvi bruņinieku turnīra laikā, viņu 1556.gadā uzaicināja uz Parīzi, kur sākās cieša viņa draudzība ar karalieni Katrīnu de Mediči. Kad 1559.gadā šis paredzējums piepildījās un karalis Henrijs patiešām tika nogalināts, Nostradamus atkal varēja nodoties studijām sava Salonas kabineta klusumā. Atbilstoši pirmās centūrijas trīsdesmit piektajai četrrindei karalim Henrijam turnīra laikā ķiveres acu spraugā iesprūda pīķa kāts, izdūra viņam aci un izdūrās cauri smadzenēm. Naktī, kad karalis mira, inkvizīcijas sēdekļa priekšā savācās milzīgs pūlis, kurš sadedzināja uz sārta Nostradamusa koka tēlu, cerot, ka inkvizīcijas priesteri sadedzinās arī oriģinālu. Nostradamus palika dzīvs, tikai pateicoties karalienei Katrīnai Mediči. Šī četrrinde uz ilgu laiku bija populārākā saruntēma visos Eiropas galmos. 1564.gadā atpūtas izbraukumā Katrīna kopā ar jauno karali Čārlzu IX apmeklēja gados veco Salonas pareģi. Pirms doties atkal ceļā, abi valdnieki pagodināja Nostradamusu ar ļoti augsto Galma Padomnieka un Ārsta titulu, kuram līdzi nāca privilēģijas un paaugstināts atalgojums. Nostradamus sasniedza dzīvē savas karjeras kalngalus, kad viņam līdz nāves stundai bija atlicis ko dzīvot tikai viens gads un 8 mēneši. Viņa pēdējais pareģojums saistās ar paša tuvojošos nāvi: „Pēc atgriešanās no karaļa pils, dāvana nolikta vietā. Viņš neko vairāk nedarīs, vien dosies pie Dieva. Tuvinieki, draugi un miesīgie brāļi atradīs to mirušu līdzās gultai un solam.” 1566.gada 2.jūlijā viņu atrada tieši tādā stāvoklī, kā viņš to bija aprakstījis.