Join the new world

Kādu dienu lācis nodomāja, ka viņam ir apnicis nīkt šajā pasaulē bez jēgas un viņš izlēma sameklēt savu Ego. Viņš pa radio bija dzirdējis, ka tā esot ļoti spēcīga motivējoša lieta, kas dzīvē esot daudziem svarīgāka nekā jebkas cits. Viņš to nepazina, bet gribēja iepazīt. Nezinot kas tas ir, viņš apņēmās to sameklēt pa īstam. Viņš sakravāja mantas, nodzēsa gaismu, aizbultēja durvis no iekšpuses un uz atvadām piekāvis zaķīti, devās projām. Lācis klejoja dienu un nakti, gandrīz trīs stundas no vietas, līdz beidzot viņš pamanīja gliemezi, glūnošo, uzkāpa tam virsū. Tad tajā pašā vietā viņš ierīkoja naktsmītni. Lācis uzcēla telti, aizdedzināja ugunskuru un sāka gatavot vakariņas. Uzkarinājis virs uguns katliņu, viņš tajā iemeta beigto gliemezi un vēl šādus tādus niekus no savas svarīgās somas. Bet nu izrādījās, ka gliemezis vispār nemaz negribēja izvārīties un centās izlēkt no katla ārā, bet tad atcerējies, ka gliemeži nemaz nemāk lēkt, viņš pielipinājās katla malai un sāka lēnām un prātīgi līst laukā... Gaidot vakariņas viņš paņēma saulespuķu paciņu un čakli uzvilka uzvalku, lai nenosmērētu savu māliem aplipušo, pinkaino kažoku.
Tovakar lācim vakariņās bija no katliņa sāniem nokasīts gliemezis. Lācis pamatīgi piestūma māgu un aizgāja gulēt savā stilīgajā ADIDOS naktsteltī. Tā pagāja nakts un pienāca septiņi no rīta. Izlīdis no telts viņš ieraudzīja trīs vietējos bomžus. Viens no viņiem bija izsitējs Bebris, bet abi pārējie bija viņa zēni Stasis un Šabļiks. Bebris sāka diedelēt no lāča naudu, lācis nedeva, Šabļiks teica lai iedod ātri naudu, lācis iedeva pa purnu. Izkropļojis meža bomžu apvienību, lācis devās atpakaļ pie miega un nogulēja līdz pat trijiem dienā. Tad viņš atkal devās tālāk sava Ego meklējumos. Bija rīts, un kā zināms, ap šo laiku vasarā mežā parasti parādās odi, un tiešām – jau pēc pāris pusminūtēm lācim pamodās slepkavnieciskas tieksmes pret šiem meža sadistiem un viņš izvilka no savas mugursomas kara dihlofosu un sāka izskaust odus. Ar veikliem pagriezieniem, palēcieniem un pietupieniem viņš izvairījās no sīko, uzbāzīgo vienknābja insektu kodieniem, tajā pašā laikā veiksmīgi trāpot tiem ar savu ap četrdesmit gadus veco indes smacētāju. Un viņam veicās – jau pēc pusstundas lācim pie kājām gulēja veseli trīs vampīrveidīgie odi-sikspārņi. Lācis tos salika kārbiņā un kārbiņu ielika kabatā lai negadās šis un tas. Vietējie var pantus piešūt par kriminālām darbībām.
Lācim viss notikās un viņš ne par ko nebēdādams slāja tālāk, ik pa laikam neveikli uzspļaudams sev uz rokas. Te pēkšņi viņš ieraudzīja mājiņu uz koka, lācis, jau bērnībā apguvis kokā kāpšanu un kā vajag lejā krišanu, sāka kāpt augšā, ik pa laikam uzēdot mizu. Nokļuvis augšā viņš vēlreiz pamanīja mājiņu un acīgi atklāja, ka tur dzīvo EGO. Lācis attapīgi pakašājās smiltiņās pie mājiņas durvīm, nokārtojās un tad pieklauvēja, durvis atvēra arī lācis, lācis nobrīnījās kad lācis ,otrais, teica, ka viņš kā lācis, tikko kā piecēlies, esot priecīgs redzēt lāci ,citu, pie savas apmetnes durvīm. Lācis ,mūsējais, teica, ka viņš esot nācis tālu ceļu pa divām naktīm un palūdza ielaist sevi iekšā lācim, nupat sastaptajam, lācis, jaunais, palūdza lāci ,jau labi, zināmo ienākt, pirms tam vēl nobrīnījies par dīvaino pacēlumu savā puķu dobē. Pie lāča, tā, kurš ielaida lāci, visiem lasītājiem pazīstamo, bija ļoti mājīgi un lācis, kuru droši vien jau katrs zin, beidzot saprata fišku par savu EGO problēmu.
Un atkal mūsu lācis sajuta sevī pašu un viņam atkal viss notikās līdz nākošajai dienai, kad Lācim, mūsējam nu, atkal uznāca melnie.