Join the new world

Noteikti maz būs cilvēku, kas nebūs neko dzirdējuši par „Cilvēku dzelzs maskā”. Vismaz filma ar musketieru piedalīšanos noteikti būs vai nu redzēta, vai kaut kas no grāmatām lasīts. Romantiķi, rakstnieki šo tēmu mīl, jo noslēpums arvien ir dzīvs un apaug arvien vairāk teorijām un minējumiem. Šoreiz par vienu versiju, kas sevī ietver ideju, ka dzelzs maskā bija ieslēgts... kādas valsts vadītājs.

Netālu no Anglijas pilsētiņas Pinepole, kur agrāk izmitinājās galvenā francūžu robežkontroles mītne, ir cietoksnis. Par tās vadītāju 1665. gadā kļuva musketieris Sen Mārs. Karalim Ludvikam XIV viņu uz šo amatu ieteica pats D`Artanjans.

Musketierim piešķira seržanta titulu, noteica samērīgu atalgojumu un uzdeva vienu vienīgu pienākumu – būt uzraugam. Nelāgs amats priekš tā laika un viņa mākām. Sarūgtināts par šo nozīmējumu, viņš sūdzējās ministram, lūdzot nosūtīt viņu uz kādu.... aktīvāku posteni. Bet ministrs katru reizi atteica, piedevām, katru reizi palielināja viņam algu, līdz beidzot, iecēla viņu par cietumsargu. Viss šis stāsts ievilkās un turpinājās.... 40 gadus no vietas. Beigās agrākais seržants bija kļuvis jau par leitnantu, saņēma milzīgu algu, ieguva galmā titulu un apartamentus, kas mainījās līdz ar cietuma maiņu. Kā nekā, viņš bija piesaistīts savam... apsargājamajam. Dodoties prom no kārtējā mājokļa viņš līdzi vienmēr ņēma vienu, citkārt divus ieslodzītos, bet vienmēr tos pašus. Jauna mājvieta cietumniekiem, noslēpumainajiem, jauna mājvieta arī viņam. Viņam ērti apartamenti (tiem laikiem), cietumniekiem – jaunas kameras.

1669. gada 19. jūlijā Sen Māram no Parīzes pienāca ziņa, ka gaidāms ļoti svarīgs cietumnieks – Estašs Dože. Par cietumnieku ziņojumā tika minēts – „... visu nepieciešamo cietumniekam Jūs atnesīsiet pats un tikai Jūs pats. Nekādā gadījumā neklausieties tajā, ko viņš teiks. Piedraudiet viņam ar nāvi, ja viņš ko vēlēsies jums pateikt. Jums atvedīs visu nepieciešamo, un atcerieties, ka viņš ir tikai kalps un nekādas privilēģijas vai kas īpašs, viņam nepienākas...”

1751. gadā Voltērs, atrodoties emigrācijā, uzstājās ar grāmatu „Ludvika XIV gadsimts”. Tajā autors pavēstīja pasaulei leģendāro stāstu par noslēpumaino cietumnieku, kuram likts nēsāt dzelzs masku. 20 gadus vēlāk viņš, strādājot kā žurnālists, piedāvāja arī šim noslēpumam savu skaidrojumu: zem maskas patiesībā esot bijis noslēpts Ludvika XIV vecākais brālis, Austrijas Annas dēls, kurš radies kā auglis viņas sakaram ar kādu no viņas favorītiem.

Tomēr, visā tajā rodas maza domstarpība – kāpēc pievienotajā ziņojumā cietumnieks bija apzīmēts kā... „kalps”? Vai tīša maldināšana vai arī, tas nebija aristokrātiskas izcelsmes cilvēks?

Pēc Estaša Dozē cietokšņa torņu cietumos ieradās arī citi ieslodzītie. Tā piemēram, jakobīņu mūks La Rivjērs, kurš cietoksnī nokļuva 1674. gadā; spiegs, kuru dēvēja par Djubrī, kas tur ieradās 1676. gadā; grāfs Mattioli, kuru arestēja 1679. gadā. Bet nevienam no viņiem nebija nekādas piezīmes, speciālas norādes vai kaut kas minēts par... kalpu!

Cietumnieku kamerās pabija arī bijušais ministrs Fuke un grāfs Lozens, kuru karalis atbrīvoja 1681. gadā. Divus citus no iepriekš minētajiem vēlāk pārveda uz Ekzilas fortu, kur viens gāja bojā. Var domāt, ka „cilvēks maskā” tika slēpts zem izdomāta vārda. Maz ticams, ka tas bija Fuke.

Daži vēsturnieki, kas nodarbojas ar šī gadījuma izpēti, savu uzmanību vērš uz Austrijas Annas dzemdībām. Interesanti ir tas, ka oficiāli nav nekādu ziņu par to. Nav palikušas nekādas liecības, ka tas tā bijis. Tātad, tas, kurš bija maskā, acīmredzot zināja kaut ko, vai arī, iespējams, pats bija aizliegts un noslēpums reizē. Karalis noteikti būtu ieinteresēts to visu uzzināt.

18. gadsimta bulvāra prese nāca klajā ar apgalvojumu, kas gan bija neloģisks, tomēr toreizējiem cilvēkiem, iespējams ticams, proti – Ludvikam XIV bija ārlaulības bērns no Lavaljēras madāmas, bet šis bērns nomira 1683. gadā. Cik zināms no vēstures – „cilvēks maksā” eksistēja arī vēl pēc tam.

Kandidātu „Dzelzs maskai” bija daudz, to skaitā arī bijušais Francijas ministrs Fukē, kurš gāja bojā diezgan dīvainā nāvē, atrodoties ieslodzījumā 1680. gadā. Tāpat arī labi iederējās Kromvela un afroamerikāņu kalpa, kas kalpoja Ludvika XIV sievai Marijai Terēzei, bērns.

Te rodas arī vēl viena versija, ka cilvēks maskā patiesībā bija nolaupīts, un tā oriģināls, aizstāts ar vajadzīgo dublieri. Runa šoreiz iet par Pēteri I un viņa vizīti Eiropā, no kuras, liekas, atgriezās cits cilvēks. Šeit gan jāsaka, ka dokumenti, kas pieejami vēstures liecībās, šādu teoriju izslēdz pilnībā. Viss tas vairāk vai mazāk, tiek uzskatīts par romantiķu un žurnālistu izdomu.

Nedaudz... faktu. 1703. gadā mirst „cilvēks maskā”. Viņu apglabā zem vārda Maršioli. Tā ir iesauka, ja iedziļinās, kuras pilnais vārds ir Matteoli. Un Karlam IV bija šāds cilvēks – viņš bija viņa pārstāvis no Mantui.

Mantui vadītājs vienmēr gribēja vairāk un vairāk naudas savām vajadzībām, bet Ludviks XIV vēlējās atbalsta punktu. Matteoli kļuva par starpnieku šajā darījumā– viņš ieradās Versaļā, ieguva ne tikai Ludviķa parakstītu līgumu, bet arī 400 naudas vienību un varenu dimantu kā maksu par starpniecību darījumā (starp karali un Mantiu vadītāju reģionālo).

Drīz vien pēc tam par šo vienošanos (darījumu) uzzināja karaļnami gan Turīnā, gan Madridē gan arī Ungārijā. Tas, savukārt, liecināja par Matteoli nodevību. Lai izbēgtu no skandāla ar visām tā sekām, Ludviks pavēl noķert nodevēju un atgūt no viņa dokumentus. Galu galā nodevējs tika ieslodzīts cietumā, bet dokumenti – sadedzināti. Bet kad 1681. gadā Sen-Marī saņem jaunu uzdevumu, izrādās, viņš Matteoli atstāj turpat, ieslodzījumā. Tas atkal liecina, ka Matteoli nebija tas, kurš ieslēgts „Dzelzs maskā”.

Uz jauno ieslodzījuma vietu devās arī ieslodzītie Dože un La Rivjera. Provinces cietumos Dože nenēsāja nekādu masku. Par tās eksistenci tika paziņots tikai tad, kad kļuva zināms, ka viņu pārvedīs uz Parīzes cietumu – Bastlīliju. Attieksme pret viņu mainījās laiku pa laikam. Viss bija atkarīgs no politiskās situācijas, kāda veidojās ar Angliju.

Konflikts ar Angliju bija ļoti sarežģīts. Katoļi pret protestantiem... Karls II, kurš bija Ludviķa XIV sabiedrotais, darīja visu, lai viņa aprindās uzvarētu katoļticība.

Jeuzītu rindās klīda baumas – Karlam II ir tā sakot, ārlaulības bērns. Angļu karalis atļāvies šādu soli... Hmmm!

Žaks de la Klošs, no Džersijas salas, kurš it kā bija karaļa dēls, pēkšņi uzradās pie jezuītu ordeņa ģenerāļa Paolo Olive. Viņš arī parādīja dokumentus, kas apliecināja viņa identitāti. Šis ārlaulības bērns bija apņēmies pildīt tēva norādījumus uz būt par starpnieku lai atjaunotu attiecības starp Romu un Angliju. Ludvikam XIV konflikti, kas risinājās angļu sabiedrībā bija ļoti izdevīgi. Tomēr, laika gaitā izrādās, ka par ārlaulības bērnu uzzina Estašs Dože – tas, kuru Sen Mārs pārved uz Bastīliju. Karaļa tuvākie cilvēki nolemj izmantot ieslodzīto kā ieganstu, lai radītu nesaskaņas reliģisko kopienu starpā Londonā. Francijā cerēja šo „Dzelzs masku” pasludināt par Anglijas karaļa mantinieku. Par laimi (vai nē) iecere neīstenojās, jo Anglijas galmā pārāk bieži un ātri mainījās karaļi.

1703. gada 20. novembrī, kapsētā pie Sv. Paula baznīca Parīzē notika bēres – tika apglabāts noslēpumainais cietumnieks „Dzelzs maskā”. Arī Bastīlijas kapsētas žurnālā tas ierakstīts ar tādu pašu vārdu – „Dzelzs maska”. Lai laika gaitā nevarētu neviens neko atpazīt un vērpt intrigas, pret to nodrošinājās – cietumniekam nocirta galvu un to sakropļoja līdz nepazīšanai.

Arī cietumsargs, Sen Mārs nomira nevienam neatklājot nevienu detaļu par viņu!