Join the new world

Kāpēc kreiļi tiek uzskatīti par mīklainiem cilvēkiem?
Pēc austriešu zinātnieku atzinuma, kreiļiem intelektuālais līmenis (IQ) ir augstāks nekā labročiem. Cilvēki, kas brīvi darbojas ar kreiso roku, informāciju apgūst ātrāk un lielākā apjomā. Kreiļu vidū ir vairāk talantīgu cilvēku nekā starp labročiem, taču viņiem arī biežām novērojami psihes traucējumi.
Senie ģermāņi kreiļus sauca par nemākuļiem, viduslaiku baznīcu kalpi kreilību uzskatīja par drošu norādi, ka cilvēkam ir tieksme uz burvestībām, un nereti inkvizīcijas laikā tikai šā iemesla dēļ kreiļi tika sadedzināti sārtā. Vēlākos laikos daudzās pasaules valstīs kreiļiem bezmaz piespiedu kārtā nācās mācīties rīkoties ar labo roku, bet mūsdienās zinātnieki viņus uzskata par pašiem spējīgākajiem daudzās jomās. Piemēram, austriešu psihologi veikuši īpašu pētījumu, kurā piedalījās datorspēļu cienītāji. Rezultātā atklājās, ka kreiļi spēlē labāk par labročiem, jo ātrāk analizē konkrētu situāciju un pieņem atbilstīgu lēmumu. Noskaidrojās arī, ka augstskolu beidzēji, kuriem vairāk attīstīta kreisā roka, pelna vairāk nekā labroči, jo kā speciālisti kļuvuši zinošāki un vērtīgāki. Ļoti daudz kreiļu ir starp māksliniekiem un muzikantiem, viņi gūst teicamus panākumus arī dažādos sporta veidos (piemēram, beisbolā, golfā, boksā).
Zinātniekiem kreiļi joprojām ir līdz galam neatminēta mīkla. Zināms, piemēram, ka pasaulē kreiļu ir ne vairāk kā 8% no visiem iedzīvotājiem, ka vīriešu kreiļu ir vairāk nekā sieviešu un ka kreiļi biežāk sirgst ar šizofrēniju un kļūst par alkoholiķiem.

Kas bija „tulpju drudzis”?
Mūsdienās to varētu teikt par Sieviešu dienas aktivitātēm, bet vēsturē tāds „drudzis” tiešām bijis, turklāt ar smagām un savā veidā, šokējošām, sekām.
16.gadsimta beigās no Osmaņu impērijas ieviestās tulpes kā retas un ekskluzīvas puķes kļuva populāras Viduseiropas aristokrātijas aprindās. 1593.gadā, pateicoties Vīnes galma botāniķim Karlam Klūzijam, kurš pārcēlās uz dzīvi Leidenē, ekskluzīvo puķu audzēšana sākās Nīderlandē. 1610.gadā vairākus dārzus skāra ziedu slimība. To cena strauji pieauga un piesaistīja lielo tirgotāju namu interesi. Tulpju audzētāji, redzot augošo pieprasījumu, pazemināja sīpolu cenas, darot tās pieejamas arī vienkāršajiem pilsoņiem. Plašas iedzīvotāju masas pārņēma īsts tulpju drudzis, ļaudis ieguldīja visus savus līdzekļus tulpju sīpolu audzēšanā un tirdzniecībā, bet tirgus tikai paplašinājās un cenas auga. Īpaši krāšņās Semper Augustus sīpols 1623.gadā maksāja 1000 florīnu, 1633.gadā – 5000, bet tulpju drudža kulminācijas laikā tā cena bija jau 13 000 florīnu. Trūcīgākie sīpolus pirka uz kredīta, iemaksājot avansu un ieķīlājot īpašumus. Ap 1634.gadu tulpju audzēšanas drudzis bija pārņēmis Nīderlandi un tuvākās zemes, bet sīpolu cenas turpināja augt, iesaistot tirgū jaunus ātras peļņas kārotājus. Ap 1636.gadu tos sāka kotēt biržās, kam par iemeslu bija tā gada vasarā Hārlemas apkaimi skārusī tulpju slimība (tulpju mēris), kas ievērojami samazināja piedāvājumu, paaugstinot pieprasījumu. Tika ieviesti „nākotnes kontrakti”, kad pārdevējs pārdeva nākamajā gadā ieplānoto ražu. Ar šiem kontraktiem biržās sāka spekulēt tāpat kā ar citiem vērtspapīriem. Cenas turpināja augt, tika pirkts un pārdots vairāk, nekā reāli varēja izaudzēt. 1637.gadā daļa Amsterdamas tulpju tirgotāju sāka pārdot savus nākotnes kontraktus un vekseļus. Tirgus bija pārsātināts. Tas izraisīja cenu pazemināšanos. Sākās daudzu „nākotnes līgumu” laušana, vērtspapīru pārdošana, kas izraisīja vispārēju paniku un strauju cenu lejupslīdi līdz to patiesajai vērtībai. Ap 1640.gadu lielākā daļa tirgus dalībnieku bija izputināti. Nīderlandi uz vairākiem gadu desmitiem pārņēma ekonomiskā krīze.

Kas īpašs ir saistīts ar Lieldienu svinēšanas datuma noteikšanu?
325.gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Sinode vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājās pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādejādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādejādi Baznīca novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist. Nikejas sinode nolēma arī, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tālaika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, precīza datuma noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas IV.gadsimtā bija visai nepilnīgas. Galvenā problēma bija atšķirības starp solāro un lunāro (saules un mēness) gadu. Būtiskākā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto kalendāru.
Tā kā baznīcas ieteiktās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja atšķirīgos datumos. Piemēram 387.gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par 35 dienām. 465.gadā Baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi, kuram pāvests Hilārijs bija uzdevis reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs VI gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus.
Ņemot vērā, ka Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgās norises ne vienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu, kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923.gadā šo jautājumu izskatīja katoļu baznīcas augstākā instance, taču Lieldienas vēl arvien ir svētki ar mainīgu datumu.

Kas ir kečups?
Kečupu, līdzīgu tam, kādu lietojam šodien, radījusi Āzijas un Indonēzijas kultūra. Mērce no anšoviem, riekstiem, sēnēm un pupām Austrumu zemēs bijusi populāra jau gadsimtiem ilgi, bet īpašu cieņu tā ieguva XVII gadsimtā. Laikā, kad briti no Indijas un citām Austrumu zemēm sāka aktīvi eksportēt eksotiskās preces, uz Angliju aizceļoja arī ketsiaps. XVIII gadsimta sākumā britiem radās ideja pievienot šai mērcei tomātus.
Par kečupa tēvu tiek uzskatīts Henrijs Heincs. Tieši pēc viņa 1876.gadā izgudrotās receptes šo mērci gatavo vēl šodien. Kad Heinca vārdā nosauktā kečupa ražošanas kompānija pasaule pavēstīja par mērces labvēlīgo ietekmi uz veselību, zinātnieku aprindas sāka protestēt: tika veikti pētījumi un eksperimenti, lai pierādītu, ka šādi pagatavotos tomātos veidojas kancerogēnās vielas. Kečupa ražotāji nepalika atbildi parādā. Viņi apgalvoja, ka mērce satur kādu vielu – likopīnu, kas ir lielisks antioksidants un dabā sastopams ja nu vienīgi arbūzos un sarkanajos greipfrūtos. Saprotams, ka šis ražotāju apgalvojums tika rūpīgi pārbaudīts. Izrādījās – tas bija nekas vairāk kā reklāmas triks. Kečupā šīs vielas ir tik maz, ka tā nekādi nespēj ietekmēt veselību. Viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ kečupu uzskata par neveselīgu, ir pārāk lielais sāls daudzums. Tāpēc tas (tāpat kā ar sāli piesātinātie čipsi) tik ļoti garšo bērniem. Nekādā gadījumā nevajag kečupu ēst karotēm, tāda negausība tiešām neko labu nedos. Ja kečups garšo un tiek lietots maltītes laikā, gatavojot ēdienu, to var nesālīt vispār. Bet, ja kečupa apēst tā nedaudz vairāk, līdzsvaru palīdzēs atgūt tāds pats daudzums apēstu augļu.